| Lai dzīve par aveni neliekas |
[7. Mar 2015|13:29] |
Vakar nenormāli saindējāmies. Laikam ar sēnēm. Vai Dikāna "makaroniem".
Aizdevām B pie manas mammas uz Vecmīlgrāvi līdz svētdienai, noskaņojāmies romantiskām un rosīgām brīvdienām, rezultātā gandrīz piegānījām autobusu un cīnījāmies par vietu pie poda.
Riktīgi gan biju izbijusies, jo nevarēju saprast, kurā brīdī jāzvana ātrajiem, ja ir stipra saindēšanās - kad sāk "atņemties" rokas un kājas? Tuvojas koma? Sirds stājas?
Uzrakstīju māsai jautājumu sms, viņa atbildēja, ka brīdī, kad sāk zaudēt redzi, bet labāk mazliet pirms, citādi neredzēs piezvanīt. Vēmām un gulējām, gulējām un vēmām. Un, kad bezspēkā guli, tad jau nevar to redzi izkontrolēt.
Šodien vismaz nevemjam. Redze nav zudusi. |
|
|