| hmmm... |
[23. Dec 2008|12:19] |
Par to kartiņu būšanu - mazlietiņ atgādina Uzroča(?) izgājienu ar vēstuļu sūtīšanu pašam sev - tev kartīti sūta ne tāpēc, ka atcerās un grib apsveikt, sagādāt prieku, bet tāpēc, ka esi kkādā lodziņā savu adresi ierakstījis. Tip - wīiii - man kartīte no [te to niki, kuru žurnālos savu adresi atstāju] būs! Un nedodies, kāds neatsūtīs - atfrendošu, mļe!
Nez, vai man vienai tas šķiet, maigi izsakoties, dumji?
PS A pasta izdevumus pašam jāsedz, ja es to kartīti no kāda nāvīgi gribu? |
|
|
| He ;) |
[23. Dec 2008|13:43] |
Zin, ko es ik pa laikam iedomājos?
Es iedomājos, kā reaģētu mana omačka, ja viņa vienu dienu pieceltos no mirušiem.
Viņa jau bija šokā, ieraugot, kā divi aiz mājas stūra aizlēpušies bučojās, jo "vsje ļuģi eto v pasķeļ, ņe na uļicu ģelajut! tfu, haļera!"
Un - jā - uz ielas pirms gadiem 25 toč neviens nebučojās. Vismaz Ventspilī, kur toreiz dzīvojām.
A tagad - porņuki, striptīza klubi, pedofīli, homoseksuāļi, transvestīti... TV reklamē biksītes pa pastu, paketes, tamponus, brīvo mīlu, mājās tur trušus, seskus un cūkas...
Mana vēl dzīvā ome ir pieradusi - kaut kā pakāpeniski taču viss šitas sākās un nekādu sašutumu/šausmas mūsos neizraisīja, bet, ja omačka šitajā visā vienu dienu tiktu iemesta, man šķiet, ka viņa nomirtu vēlreiz. Vai vismaz domātu, ka ir nosūtīta uz elli. |
|
|