| Atzīšanās MAS ietvaros |
[3. Dec 2007|15:58] |
Ziniet, kāpēc man nav kaķa vai kāda cita mājdzīvnieka?
Tikai un vienīgi mana egoisma, patmīlības un nespējas rēķināties ar citiem dēļ. Pie tā visa esmu pietiekami apzinīga, lai apjaustu sevī visas uzskaitītās īpašības un apzinātos, ka nedrīkstu mājās ieviest kaut kādu lopu, kurš visu savu atlikušo dzīvi ir atkarīgs tikai un vienīgi no manis. Man nav ne mazākās vēlmes vakarā pēc darba sēžot krodziņā, iespringt uz to, vai man mājās ir kaķu konservi un smiltis; brīvdienā, kad aiz loga slapjdraņķis, es netaisos izrāpties no gultas, atrauties no grāmatas pašā interesantākajā vietā un gumijniekiem kājās cilpot pakaļ sunim, kurš tiecas apmīzt katru stabu mikrorajonā; svētdienas rītā ap septiņiem bāzt galvu zem spilvena un pusmiegā cīnīties ar vēlmi apgriezt sprandu kanārijputniņam vai kārtējo reizi rīkot jūras bēres apsprāgušajām zelta zivtiņām.
Es esmu par skopu, lai izmestu naudu par kastrāciju, sterilizāciju, smiltīm, īpašiem pārvadāšanas būriem, guļvietiņām, visādiem citādiem sūdiem un potēm pret trakumsērgu.
Ja tiktu ieviests likums, ka katrā mājā jābūt lopam, es izvēlētos vistu, ko turēt uz palodzes izliktā būrī: iegādātu pavasarī, pa vasaru paēstos olas, nākot ziemai nokautu un izvārītu zupā. Vai trusi - lieldienu cepetim.
Pēc lietderības apsvērumiem es drīzāk izvēlētos dzemdēt vai pieņemt bērnu - no manis pilnībā atkarīgs tas būtu gadus 6 (tad jau pats maizīti sameklētu, olu uzvārītu, miskasti iznestu) un ap laiku, kad kaķis/suns dotos uz kaķu/suņu paradīzi, bērnelis jau būtu gana saprātīgs, lai aizietu uz veikalu, noslaucītu putekļus utt., tātad - saimniecībā noderīgs un ekspluatējams. A kāda jēga man no tā kaķa/suņa? Tie lai paliek īsteni altruistiskiem ļaužiem. |
|
|