| Tikai tad, kad neviena cita nebija |
May. 18th, 2012|02:16 am |
Toreiz, kad laukos ābļdārzā bija sanākuši brieži, skatījos caur logu, bet tad jau no lieveņa.
Brūnas muguras, pūkainas ausis un spožas, spožas melnas acis.
Lielāki par veco upeņu krūmu. Lielāki par manām bailēm un pārsteigumu. Tik tuvu, ka tirpas skrien. Varbūt tāpēc, ka jutos tik sasodīti maziņa.
Gaisā bija kaut kas maģisks. Kā no grāmatas par to, ko parasti nemani. Mazliet miglas. Tā kā pēc lietiem.
It kā jau šķiet, ka tas bija rīts, bet varbūt tomēr vakars. |
|