| pjērs paolo pazolīni |
[Aug. 8th, 2012|04:46 pm] |
Rīta agrumā ejot uz pilsētu, viņš sajuta izsalkumu, un, ieraudzījis ceļmalā vīģes koku, viņš piegāja tam klāt, bet, neatradis uz tā nekā cita kā vien lapas, viņš sacīja tam: „Lai nemūžam uz tevis vairs neienākas neviens auglis!“ Un vīģes koks tūlīt nokalta. Mācekļi, to redzēdami, brīnījās: „Kā gan vīģes koks tā uzreiz nokalta?“ Jēzus tiem atbildēja: „Patiesi es jums saku: ja jums būtu ticība un jūs nešaubītos, tad jūs ne vien tā varētu darīt ar vīģes koku, bet jūs varētu sacīt šim kalnam: celies un meties jūrā! – un tas notiktu. Visu, ko vien savās lūgšanās jūs ticībā lūgsiet, jūs saņemsiet.“
Mt 21:18-22
Sarunas par Evanģēliju
No intervijas ar Klementu Čattalja
Metafiziskā, atvērtā, konfesionālā reliģija man ir nepieņemama. Kad negribot, neapzināti es saku „reliģiozo“, es paredzu nozīmi, kuru domājāt jūs: vest reliģiozu dzīvi, neticot pie tam Dievam. Kas, manuprāt, nav pretrunā ar Evanģēliju, tā kā Evanģēlija reliģiozitāte pieļauj kā reiz daudzas atšķirīgas izpratnes. Nolādētais vīģes koks- ir tipisks tam piemērs. Tas ir visa neizskaidrojamā Evanģēlijā, visu tā pretrunu izpaudums. Tas ir kaut kas pilnībā neaptverams. Taču gan mēs saprotam, mēs nojaušam, ka šajā epizodē ir koncentrēta Evanģēlija visa daudznozīmība. Ja man vajadzētu izvēlēties Evanģēlija fragmentu, kas pārstāvētu tā stilu, Kristus izteiksmes manieri, es izvēlētos kā reiz šo īsiņo gabaliņu, tā kā tajā savāktas visas neiedomājamās Evanģēlija pretrunas- katrā ziņā, pamanāmās.
Šis augs, tēlaini izsakoties, neuzrāda pašuzupurēšanos, nenes diendienā savu krustu un neriskē pastāvīgi ar dzīvi. Vīģes koks ir nevainīgs, bet pārbaudes stundā neziņa, vientiesība nav pieļaujamas; nepieciešams apzināties savu stāvokli un atbilst tam.
Ne velti Kristus par simbolu izvēlējās augu, kas apzīmē visaugstāko nevainību; kad stunda sitīs, jebkāda nevainība pārvēršas vainā.
Sartrs ir teicis: „Nevainīgu upuru nemēdz būt“. Šis teiciens iezīmē radikālu, absolūtu morālismu, kas faktiski pārvēršas reliģiskā pasauluzskatā. Ikvienam ir jāapzinās sava vēsturiskā esamība un vēsturiskā funkcija. Piemēram, nēģeris, mītošs vienā no Trešās pasaules valstīm, kas nesen atguvušas neatkarību. Priekšstats par cēlo mežoni, dzīvojošu savā nodabā, nevainīgam kā evanģēlija vīģes koks, jaunajā vēsturiskajā pasaulē zaudē jebkādu nozīmi; viņa mežoniskā nevainība reiz dabiskā un taisnā, kļūst par šķērsli, vainu, tai nav vairs tiesību uz pastāvēšanu un tā taps nolādēta, kā Kristus nolādēts tapa vīģes koks. |
|
|
