| sapņi |
Mar. 28th, 2013|11:00 am |
kopš mēģinu atiet atpakaļ kaut cik normālā diennakts ritmā (un tiešām arī mostos pirms deviņiem, ne īpaši izgulējies gan), sapņi ir kļuvuši diezgan ārprātīgi.
pirms pāris dienām bija tā, ka, it kā normāla diena, eju uz lekcijām (atbilstoši tam, kā tās notiek realitātē). bet lekcijas notiek pie Kronvalda parka. ir ļoti saulains un es tur sēžu ar kaut kādām meitenēm, kas nemaz nav no mana kursa. mēs dzeram karsto šokolādi un īpaši neklausāmies lektorā, kas gan man arī nav zināms. pēc lekcijas beigām visi izklīst un es saprotu, ka ir 14.00 un līdz 14.30 man jāpaspēj ar riteni nokļūt līdz fakultātei maskačkā. es sāku braukt uz turieni, izbraucu cauri Centrāltirgus rajonam, bet kaut kā lēni kustos uz priekšu. visa apkārtne mainās. pēc kāda laika redzu, ka kreisajā pusē parādās jūras mala. es iegriežu pa kreisi, man šķiet, ka braucu pareizajā virzienā, lai gan zinu, ka braucot uz faku man nevajadzētu nogriezties. tad tur ir tāds piejūras celiņš, pa kuru es sāku braukt. kaut kāds pensionārs uz mani krata ar pirkstu un bļauj, ka tas ir bīstami, bet es turpinu braukt. drīz es braucu pa pavisam šauru celiņu, abās pusēs jūra. kad saprotu, ka drīz vairs nebūs iespējas apgriezties, tomēr sāku braukt atpakaļ. izbraucu kaut kādā lielveikalā, kur ir pārpildīts ar cilvēkiem. izbraucot redzu savu tēvu, it kā mēģinu aizbraukt līdz viņam, bet netieku klāt. esmu nomaldījies, mēģinu atrast ceļu, pēkšņi tik iešām izbraucu uz Kalna ielas. bet Kalna iela ir riktīgi apaugusi - ielas vidū aug koki un krūmi, viss zaļo, saule spīd. pēkšņi es saprotu, ka lekcija, uz kuru es braucu, nemaz nenotiek. tā ir lekcija, kas notika pagājušajā semestrī, kamēr es biju erasmusā (vienīgā, kuru es kārtoju, un kurai man vēl līdz šī mēn. beigām jāiesniedz eseja), un man uz tām lekcijām nekad nav bijis un nekad nebūs jāiet, turklāt, visticamāk, ka tādas arī vispār nav. es saprotu, ka viss mans ceļš ir bijis absolūti bezmērķīgs. es atrodos šajā saulainajā, zaļojošajā vietā pilnīgi bez jebkāda mērķa, man ir reibonis, čivina putni, tālumā es dzirdu neesošās jūras šņākoņu.
šonakt es biju kaut kādā it kā kosmosa kuģī, kurā man bija jāveic kaut kāda slepena misija. mana (laikam) sabiedrotā bija viena mana pamatskolas klasesbiedrene, ar kuru mums laikam arī bija kaut kāda it kā romantiska saistība (man viņa realitātē besīja). šo sapni ne pārāk labi atceros, atceros, ka tur bija ļoti daudz logu un es skraidīju apkārt un kaut ko meklēju. tas kuģis karājās gaisā, bet aiz logiem viss bija tāds... violets. es atceros tikai to momentu, kad pie manis atnāca mana ex-klasesbiedrene un piedāvāja sadarbību. viņa bija tērpta tādā melnā kostīmā un viņai bija skaista pistole. es no sākuma viņai absolūti neuzticējos, bet vēlāk mēs jau divatā skraidījām un šāvām sliktos. bet tie sliktie bija ļoti nepatīkami. kad es uz viņiem paskatījos, man palika ļoti nelabi. ar iepriekšējo sapni šo vienoja tas, ka arī te es vienā brīdī apzinājos to, ka man nav nekāda mērķa. es skraidu pa to kuģi kā lohs un kāds man ir iestāstījis, ka man ir jādabū kaut kas no turienes. man bija arī kaut kāds paņēmiens, kā es tiem briesmoņiem tēloju savējo. bet es sapratu, ka īsti nezinu, kas man ir jādabū, kāpēc man tas ir jādabū. un vēl es arī nezināju, kā es vispār varēšu tikt no tā kuģa prom. |
|