Ziemassvētki (Jaunais gads) ir savāds laiks – smēķētāji zvēr nepīpēt, mīlētāji – pateikt vecākiem, ka jau vairākus gadus dzīvo kopā ar sava dzimuma draugu, savukārt padzīvojuši vīruki sola saņemties un beidzot aiziet pie ārsta. Zināms taču, ka latviešu večiem ārsts ir briesmīgāks par sātanu.
Šīs ir dienas, kuras mēdz sabildēt un atcerēties, lūk, mana spilgtākā atmiņa.
Svētvakars Amerikā, universitātes pilsētā, kurā es studēju. No padsmit tūkstošiem studentu teju visi bija devušies mājās, un pilsētiņa pāris dienās iztukšojās. Universitāti apkalpojošie veikali aizvērās, un šķiet, uz vietas palika tikai nespējīgie aizbraukt vai tādi, kurus mājās neviens negaidīja.
Manas mājas saimniece bija aizvesta uz slimnīcu ar depresijas saasināšanos – viņa bija mēģinājusi sevi savainot ar šķērēm. Mājās nekas neliecināja par svētkiem, un, padirnējis pie teļļuka, es nolēmu aiziet uz bāru. Gandrīz visi bija ciet, bet krogam, kurā vakarus pavadīja daži mani paziņas, durvis bija vaļā. Īsti nezinu, ar ko viņi nodarbojās, iespējams, tirgoja narkotikas studentiem, bet varbūt tās pārvadāja no Meksikas uz Kanādu. Katrā ziņā lieli tetovējumi pār visu vēderu – 666 ar gotiskiem cipariem vai asiņainiem bulterjeriem – un izsisti priekšzobi par laimīgu bērnību neliecināja. Puiši bija autsaideri, vīlušies visā, pārdozējuši pērkamo seksu un pārējos priekus. Viņiem ģimenes mājas durvis bija slēgtas. Es arī biju dīvainis no Austrumeiropas, man amerikāņu joki nelikās smieklīgi, viņu ballītes – garlaicīgas, es biju viens, svešs, un pats smieklīgākais – pirms pāris mēnešiem, iekrītot celtnieku nemarķētā grāvī, pazaudējis visus priekšzobus. Narkodīleri, vai kas nu viņi tur bija, mani ātri pieņēma par savējo, un tā nu mēs stāvējām pie letes tukšā krogā, un ik pa brīdim daži no puišiem pazuda tualetē, lai no poda skalojamās kastes vāka uzšņauktu kokaīnu. Ārā sniga, mirgoja skatlogu rotājumi, un mani nomierināja tas, ka pilsētā ir vēl pāris cilvēku, kas jūtas tieši tāpat kā es – melna kosmosa vidū.
Pēc atgriešanās Latvijā dzimtenes svētki ir bijuši samērā mierīgi. Vienīgais ekscentriskais notikums, ko atminos, bija mana tēva peformance, kad, mammas norāts par birstošām skujām vai kaut ko tikpat eksistenciāli svarīgu, viņš pagrāba eglīti un ar visām mantiņām nolidināja to no piektā stāva balkona. Kamēr abi skaidrojās, kurš ies lejā to savākt, pagalma bērni visas mantiņas jau bija aplasījuši. Bet beigas bija laimīgas – netālajā tirdziņā tika nopirkta jauna, nebirstoša eglīte, un svētki varēja notikt pēc programmas.
Tomēr vissiltākās Ziemassvētku atmiņas ir no brīvdienām laukos. Kad vienīgās skaņas ir uguns sprakšķēšana krāsnī. Varbūt vajag aizbraukt tālu no pilsētas, sameklēt kādu melno pirti Latgalē, kārtīgi nopērties, iziet ārā un kūpošam iekrist sniegā. Pēc tam tādam tīram atvērt dāvanas un saņemt, piemēram, tikko latviski pārtulkoto Korānu. Un tad brīvdienās kaut nedaudz iepazīties ar tās kultūras saknēm, kura mums, eiropiešiem, devusi ne tikai kafijas dzeršanu, bet arī ziepes, šampūnu un ideju par mazgāšanos ar ūdeni.