| suburbijas paralīzē |
[Feb. 20th, 2015|05:55 pm] |
| [ | music |
| | Radiohead - I might be wrong | ] |
bezjēdzīga niršana purvā, kas pilns ar sūdiem
domas par to, kā jūti savu miesu lēnām pūstam
nestāvošs, mazs loceklis, kas apaudzis ar sūnām
lētākais lielveikals, kas piepildīts ar dauņiem
roltoni ar majonēzi, ko ēd no bļodas ar sauju
miruši mājdzīvnieki tev māj ar izlauztām astēm
miskastes, kas pārpildītas paceļas no zemes
atdzimuši līķi, kurus naktī apspīd mēness
tēvs un māte blakus pišas uz pelēka zārka
tā ir dzīve |
|
|
| vainas apziņa |
[Feb. 20th, 2015|05:59 pm] |
| [ | mood |
| |  depressed | ] |
| [ | music |
| | Radiohead - Knives Out | ] |
miegazāļu sapnī biju pieņemts darbā kaut kādā japāņu restorānā, kur mani ieteica no tehnikas veikala. man bija jāmazgā lielas trauku kaudzes ar rokām un jāgriež visādi produkti. restorāns atradās kaut kādas būves otrajā stāvā, no vienas puses tam varēja piekļūt caur trepēm, kas veda caur veikalu 1. stāvā (tur nebija nekādu norāžu), no otras puses tam varēja piekļūt caur ļoti skaistu dārzu, no kura stāvas trepes veda pa taisno uz restorānu. japāniete, kas mani iepazīstināja ar darbu, stāstīja, ka 90% mūsu klientu nāk iekšā caur dārzu, jo tie ir cilvēki, kas jau sen zina šo vietu. ēdiens bija ļoti dārgs un es visu laiku nenormāli baidījos, ka kaut ko saplēsīšu, visu laiku bija panika.
todien mani arī izsauca iepazīties ar galveno šefu, man bija jāsēž kaut kādā istabā ar īpašnieku, kurš man prasīja visādus stulbus jautājumus pa pusei angliski, pa pusei latviski, un pēc tam uzsauca ļoti dārgas pusdienas. mēs bijām pieci cilvēki, kas tās ēda, pēc tam man bija jāiet mazgāt visi trauki. to es arī darīju, bet pēkšņi man sāka uzglūnēt spoki. tad es sapratu, ka viss pārpildītais restorāns patiesībā ir mirušo bagātnieku spoku restorāns.
nākamajā dienā uz darbu neaizgāju, jo 1) negribēju iet pie spokiem 2) man, protams, riebās tas darbs. un tad mani sapnī mocījas vainas apziņa. es darīju kaut kādas random lietas, laikam braukāju ar velosipēdu, un mani visu laiku mocīja VAINAS APZIŅA. |
|
|
| |
[Feb. 20th, 2015|11:09 pm] |
| [ | music |
| | Bell Witch - Bails (of flesh) | ] |
noskatījos Panorāmu, un pēc tās nedaudz paslēdzelēju kanālus, zinot, ka nekā jau tur nebūs, bet pa LTV7 sāka rādīt biogrāfisku filmu par Nirvanu, fokusējoties uz Nevermind albumu. ļoti forši, noskatījos, nebiju redzējis, bet biju lasījis to lielo Nirvanas grāmatu, tāpēc inčīgi bija to redzēt, piemēram, skatus no viņu Aberdeenas. basists, kas šobrīd izskatās pēc parasta, paresna amerikāņu vectētiņa ar atkāpušamies matiem stāsta, kā abi ar Kurtu pēc gan labiem, gan sliktiem šoviem pailgu laiku dauzījuši savas ģitāras un Grols stāsta, kā vienkārši uz to skatījies. Novoseliks arī atzīst, ka Nevermind ir labākais, ko savā dzīvē izdarījis. iedomājos, ka tas būtu forši - ja būtu viena lieta dzīvē, par ko varētu teikt - jā, šis tiešām bija pats labākais, ko esmu izdarījis. vēl labāk, ja tai tiešām arī būtu kāda plašāka nozīme (un Nevermind jau nu noteikti ir).
kopumā daudz tiek pieminēts, ka tieši tas, cik viņi ļoti necentās (nu, necentās būt spicie čaļi, mūzikas jomā Kurts esot bijis pat ļoti centīgs), cik ļoti viņi bija vienkārši 'puiši no laukiem' ar vēlmi ierakstīt kaut ko labu, bet ne kļūt slaveniem, viņus padarīja par tām slavenībām, kas viņi ir. daudz apspriesta Kurta balss, tehniķis stāsta par visu rakstīšanos, utt... un viens viedoklis par to, kas varētu būt viens no daudzajiem Kurta vēlīnās depresijas cēloņiem - tas, ka viņš nevarēja pierast pie tā, ka viņam ir beznosacījuma sekotāji, ka viņš varēja vairs pat necensties, darīt kādu sūdu vien vēlas, un viņam tāpat būtu sekotāji. |
|
|