Mazās Lienītes bērnības atmiņas. Pirmsskola
Nē, atkal tas slapjums man pie dibena. Mammmmuuu! Tas vismaz vienmēr darbojas. Pēc mīļuma smaržojošā mamma jau ir klāt un slapjumam pienācis gals. Mamma ir ļoti mīļa un vislabākā būtne pasaulē. Tētis gan man nepatīk, jo uz maniem saucieniem gandrīz nekad nereaģē. Izlaidies uz dīvāna, ar bļodu rokās, no kuras viņš ik pa brīdim kaut ko izvelk un iebāž mutē, viņš skatās uz kasti, kurā ir daudz bildīšu un tā raida dažādas gan patīkama, gan diezgan šausminošas skaņas. Tādās reizēs es tik saucu un saucu, bet viņš tik uzsauc man pretī, bet nenāk palīgā. Jāsēž man ir ar slapjumu pie dibena un jāmēģina par to aizmirst. Vismaz ir mans sunītis, ar kuru varu paspēlēties. Kad to stumj uz priekšu, tas kustina galvu uz vienu un tad uz otru pusi.
( Tālāk )
( Tālāk )