When things go wrong
Visapkārt daba mums dāvājusi baltu sniega pasaku. Dabasskati kā ziemassvētku mantiņā, kas jāsakrata un tad krīt sniedziņš. Tikai ne vienmēr pasakas ir labām beigām. Daudzi koki šodien ir nonākuši kritušo rindās. Pirms iziešanas no mājas jau dzirdēju kā pa jumtu koki neapmierinātībā mētā smagas sniega pikas, tādējādi radot nelielus pērkona grāvienu, kas neļāva man gulēt. Sniegs tik biezi sasnidzis, ka oma šodien līdz pastkastei visdrīzāk nemaz netiks, jo nebija man laika tīrīt sniegu. Pati ārā no sētas arī knapi tiku, jo visi krūmi ir tik zemu noliekušies, ka man bija jālien gandrīz gar pašu zemu, lai tiktu tālāk. Kaimiņu smukais krūmu puduris galīgi noliekts un apsnidzis, veidojot vienu lielu sniega kupenu. Ceriņu koks, kas parasti stalti slējās sētas malā, tagad noliecies tā, ka galotne atrodas kādus 20 cm no zemes. Šim vēl paveicies, bet skaistā tūja parkā gan noliekusies pār celiņu un no smaguma pārlūzusi. Viņas māsas skumjas blakus arī gandrīz līdz zemei. Iešana uz staciju caur mežu bija un noteikti vēl šobrīd ir dzīvībai bīstams pasākums, jo ik pa brīdim vienā vai otrā pusē ar skaļu krakšķi lejā krīt milzīgi priežu zari. Šādas priedes ir arī manā dārzā, tāpēc atliek vien cerēt, ka kāds mazs zariņš neielauzīs mājas jumtu. Priecājos, ka uz Rīgu braucu ar vilcienu, jo jebkāds cits transports noteikti šodien jauki sēž kādā korķī pār tiltu. Staigājot pa Rīgu jutu līdzi cilvēkiem, kam nav kārtīgu kerzas zābaku vai gumijnieku. Nu labi, nejutu gan, jo man kājas bija sausas un pārējais man vairs nav tik svarīgi. Nebrīnīšos, ja pēc visa šī būs gan cilvēku, gan saimnieciskie zaudējumi.
Saudzējiet sevi un esiet uzmanīgi!
Saudzējiet sevi un esiet uzmanīgi!