Nakts nav tāpat. Tā kaut ko grib. Tā grib Tevi, manu nakts karalien. Un es arī Tevi gribu, es Tevi iekāroju, dievinu, mīlu. Es izbaudu Tavu matu liegos pieskārienus manai ādai. Tavi skaistie nadziņi dzeļ manā ādā un izlaiž brīvībā Tavas smaržas uzvārītu asins pilienu. Tev dāvāju ar sēru lenti apsietas rozes, bet Tu tās sarauj gabalos-ziedlapiņas izkaisi zīda palagos vai burbuļvannā un ērkšķus ieliec vāzītē. Man patīk raudzīties Tavās acīs,kas reizēm ir kā aizsalis ezers,bet citreiz kā pavasarīgi čalojošs strauts. Tās priekā mirdz,kad esi ieraudzījusi kādu šķebinoši skaistu posmkāji. Tās laimē laistās,kad raugies manās acīs. Es dievinu Tavu porcelāna balto ādu melnās mežģīnēs, kad Tu esi ieritinājusies kā kaķēns man blakus. Tu ieņurdies. Liegani izstaipies. Nožāvājies tā,ka visa pasaule žāvājas Tev līdzi.
Es dievinu Tevi,kad Tu dusmojies. Tu sāc krist histērijā,bet es smejos. Tu jau sāc raudāt no dusmām. Es tik Tevi noskūpstu un turpinu smieties. Tad tu man pievienojies.
Naktī mežā mēs varam stundām klīst, sarunāties ar meža iemītniekiem, mīlēt kokus, viens otru un visu pasauli. Varam kaili peldēties mēnesgaismā vai vienkārši gulēt smiltīs un skaitīt zvaigznes.
Patīk, kad Tu centies nodziedāt kādu no savām dziesmām. Tavas dziesmas ir domātas tikai man. Citi tās nesapratīs un viņiem ar nepatiks Tavi nedaudz greizie toņi. Tu man esi vis... Tu esi. Paldies Tev par to.
Es dievinu Tevi,kad Tu dusmojies. Tu sāc krist histērijā,bet es smejos. Tu jau sāc raudāt no dusmām. Es tik Tevi noskūpstu un turpinu smieties. Tad tu man pievienojies.
Naktī mežā mēs varam stundām klīst, sarunāties ar meža iemītniekiem, mīlēt kokus, viens otru un visu pasauli. Varam kaili peldēties mēnesgaismā vai vienkārši gulēt smiltīs un skaitīt zvaigznes.
Patīk, kad Tu centies nodziedāt kādu no savām dziesmām. Tavas dziesmas ir domātas tikai man. Citi tās nesapratīs un viņiem ar nepatiks Tavi nedaudz greizie toņi. Tu man esi vis... Tu esi. Paldies Tev par to.