Tāda dīvaina sajūta. Jau atkal absolūti neko negribas darīt un neko arī nedaru. Tik apēdu kādu gardumiņu un lasu grāmatas kā arī uztraucos par sev mīļajiem. Tikai kāda gan man jēga par citiem tā uztruakties? Nav jau mana dzīve un neizmainīt to, kas nevēlas mainīties. Pēc to teiktā, kas uztraucas par mani, man vajadzētu tagad cītīgi apmeklēt visas stundas un gandrīz nepārtraukti mācīties, lai varētu labi nolokt eksāmenus, bet mani pašu tas it nemaz neuztrauc. Vai nav vienlaga. Man ir radies tāds dīvains mēŗkis par to, ar ko es vēlos nākotnē nodarboties. Ideja ir kļūt par aromaterapeiti, kas diagnosticē pēc auras. Atliek vien iemācīties redzēt pašas auras. informācija un vinginājumi internetā ir pieejami ļoti dažādi, nevar īsti saprast, ar ko sākt. Vēl arī pa vidu ir diezgan liela neticība, jp pašai liekas, ka liela daļa, no tā, ko es redzu, ir vienkārši smuki redzes gļuki. Bet vismaz pati aromaterapija šķiet, ka gan nav norakstāma. |