Sestdienas pēcpusdienā secināju, ka laiks un ceļu stāvoklis laukos pieļautu kaut vai kādu mini-izripināšanos ar superior draugu, taču pamanījās satumst. Un plāns iekārtojās svētdienas aprisēs. Sak`, tad varēs tā sirdīgāk izbraukalēties un zirnekļtīkliem apžmiegtos stilbus padzenāt.
Svētdienas diena nāca balta, stalta - kā ar sniegu [ne kalciju :D] apsnigusi. Diemžēl nevis "kā", bet tiešām. :D Pieputināts  tā, ka ej nu uzmini, kur iepriekšējā dienā redzēju no ledus atkusušos ceļa posmus.
Kaut kur šeit stāsts piebremzē. [nupat iedomājos, ka man nav nevienas biužas ar to bišķiņpuķaino zvērēnu, nnais. varu tik ielīst mājaslapā un pasiekalot tastatūru, hahā]

Sēdu, domāju. Domāju, kāda luņa laišana tā būtu, ja varētu vilkt īsas strīpu kleiteles, kuras pie miesas klāt turas nezināmu fizikas likumu dēļ, ja varētu pillu balsi dziedāt šo velo-ceļa-dziesmu [Mofo versija arī ne par kapeiku zemē metamāka 8)], ja vasarīgi izkarsētos un tad meklētu burbuļdziras, luņoties, luņoties, luņoties un luņoties. Vot tā kaut kā. Piedošan`, tas riteņdivuspēks tik prātu jauc.  :D Gribu dzenāties pa pilsētlaukiem.

Šobrīd gan atliek ar banānsaldējumu nosaldēt aukslējas un gaidīt. sou īzī.