Tālāk sekos epopeja par rozā minišortiņiem.
Vakarā biju izdomājusi, ka vajag aizdoties uz Mežaparku palūkoties, kā tur tagad izskatās un vai notiek kāda darbība. Domāts - darīts! Ņemam velo un dodamies ielās. Necik tālāk par mājas pagalmu netiku, jo pāris mistiski krakšķi un pedāļi nu nemaz vairs negrib griezties. Brīdi paķimerējos, paslēgalēju ātrumus (tā gan laikam nevajadzēja darīt), paraustīju ķēdi - nekas nenotiek. Jau zvanīju Jānītim - sak`, nāc glābt! -, kad izdzirdēju: "Vai jaunkundzei nepieciešama palīdzība?". Mamma mia, stalts jaunēklis baltā zirgā!! Tfu, nē, tikai ar staķika maisiņu, maisiņā alus pudeles un pašam mugurā Skyforger krekliņš. Puisietis atvainojās, ka izskatās tāds saburzīts un ir par slinku, lai pieliektos paskatīties tuvāk - trīs dienu būšana Blomē (šo te uzminēju) darot savu. Vellapēds tiek fiksi apgāzts augšpēdus, ķēde izmasēta un pedāļi atkal griežas. Saku lielo paldies, uz atvadām šis eļļainu roku tver manējo, sabučā to (a cimdiņu ta` nenovilku!), vēl nobrīnās, ka tik vēlu (? astoņos vakarā) kāds kaut kur dodas. Attā, attā - un prom esmu! Lūk, tādi man kaimiņi - izrādās. Turklāt jau bija aizdomas, ka tiem rozā šortiņiem piemīt efektīvi efektīgs burvju mājiens. :D
Tālāk ceļš uz visudārgo Mežaparku. Aj, patīk tas veloceliņš - tur var pat tīri sirsnīgi izskrieties. Pa ceļam zvanīju Baibitas jaunkundzei, vai viņa nevēlētos pievienoties, taču atminējos, ka viņi taču šodien kuģo pa Abavu. Nu neko, bet nebūs arī liela bēda - aizvien pietiek ar pilsētas, velo uz mūzikas sabiedrību.
Šoreiz pa ceļam uz estrādi smaržoja (instinkti gandrīz liek rakstīt "smaršoja") pēc zoodārza. Estrādē un pie tās amizanta kustība, kad it kā kaut kas notiek, ir sprigana rosība, bet nav saprotams, ko viņi tur dara. :D Labu brīdi nosēdēju uz soliņa, tad ripinājos Kaut Kur tālāk. Attapos Ķīšezera krastā. Būtu bijusi tīrā medusmaize tur ielīst nopeldēties zem tādiem violeti pūkainiem mākoņiem saulei ūdeņos laižoties, bet tālumā redzamie fabriku dūmeņi kaut kā atbaidīja. Bet vai tādēļ nedrīkst pabradāt?
Tad pa celiņu gar ezermalu, klausoties šo Jāņa Žildes brīnumu un smaršojot gaisu, kas tik ļoti pēc ceriņiem.
Visapkārt riteņbraucēji, skrituļotāji, jātnieki (?), Mežaparka privātnami, kuru pagalmos pēc ceptas gaļas un svaigi pļauta mauriņa smaržo. Silti, ir vējš, ātrums 3/7 un var ripināties (no kalna lejā uzliku 3/8. Vuhūū!!!!!!!).
Kas jocīgi, bet vairāku (tas ir, kādu trīs vismaz) māju logos manīju spuldzītes-mainīšanu-lampai procesu. Vai uz to, ka tumsības laiki pārsver? Taču viss ir periodiski. Notiek cikliski.

[Kādudien vajadzēs aizbraukt ciemā pie Veloprofs puikām - kaut kas tur bišķiņ nepatīkami rūcīgi krakšķ. Būs jāuzvelk šortiņi, lai nebūtu par "vizīti" jāmaksā [:D], vai arī atliek cerēt, ka puikas atcerēsies tādu meitieti, kas pati tur lika kopā savu vellapēdu.]