Nakts Brīvībielas apartamentos. Pa grīdu vēji skrien [un kurš vēl teica, ka pa tām metrīgajām sienām nekas netiek iekšā?], bet tie vēji tādi klusi. Tik vien kā jūt vēsumu. Tuvāk miesai balta sega, virsū - salātlapu zaļa, apkārt divi netīšām sarkani spilveni, pa vidu vēl govs 2 eiro vērtībā. Aizkariem nav pa varēšanai aizturēt laternas gaismojumu. Pustumsa, pusgaisma. Pie kājām negants kaķis sarullējies guļ, guļ. Telpā klusums. Miesas ārēji nekustīgas. Tik vien kā dziļai elpošanai radītas. Pataustīju virsnabas rajonu un, man šķiet, nekad nebiju tā izjutusi iekšēju kustību! Tā, it kā tur iekšā pēc viena kārtīga Brauna kustības modeļa molekulas dauzītos, sistos un dzīvotu uz nebēdu. "Eū, vatttafak, ko jūs tur darāt??" Tā vien liekas, molekulas bija apvienojušās par giga-molekulām, tāpēc arī proporcionāli pieauga to sišanās spēks pret ķermeņa dobuma ārējām sieniņām. Sākotnēji tās sitās galvas kreisajā pusē, tad izdevās tās pārvilināt uz labo pusi, tad atkal atpakaļ.. Mēģinājumi tās apstādināt - nesekmīgi. Var bārt tās cik vien tīk, tās, šķiet, nemaz nedzird. Tā, it kā iekšā kāda jūra dzīvotu! Nu neko, cēlos augšā un gāju piparmētru tējiņ` padzerties.