Tas gods gatavot vakariņas. Lai cik nu jokaini neliktos, bet, šķiet, bija pat ne tikai ēdami, bet zināmā mērā arī baudāmi! Protams, neskaitīsim pārgaršvieloto gaļu. Tas bija tikai ne pārāk veiksmīgs mēģinājums kompensēt ledusskapī neesošo (tas ir, neatrasto) sīpolu. Bet tā - ne vainas. Kā liekas, nekas arī nepiedega (urrrā!!). Tiesa, vairāk par vienu porciju neizdevās iedabūt iekšā, laikam sātīgi..

Vispār sanākusi tāda dusma. Kaitinoši tas, cik patiesībā cilvēki ir atkarīgi viens no otra. Kā tādi mainīgie lielumi. Bet neko pārmest. Tā vienkārši notiek. Atkarība vairs nav vienkārši masu psihoze, tā ir.. ēmm.. atkarība. Jā, atkarība IR atkarība! (no komentāriem atturos)
Bet ne par to lāgā dusma. Dusma par.. nu ja, par tiem pašiem cilvēkiem. Par viņu muļķīgo izdarīšanos. Nepieņemami. Neizprotami, kā tā vispār var. Kur paliek, teiksim, goda apziņa? Nekaunības vārdā? Nē, tā tam nebūtu jābūt. Paliek tiešām šķērmi ap dūšu, līdz riebīgumam.

Bet nu gan atļaušos nedoties gluži miega skārieniem ļauties. Nedošos, jo esmu atsākusi lasīt grāmatas.

Adios! (varbūt vēl kādreiz..)

Piilnīgs čau un adios!
Brīnos es vai ne, bet vakar varen apzinīgi pildīju ķīmijas [ķīmijas, jel!] uzdevumus, man pat ir aizdomas, ka kaut ko arī sapratu. Tā nu ar zināmu gandarījumu devos gulēt, jo, redz, tagad vismaz viņa mani ned****s. Pa nakti sasapņojos vājprāta murgus [domāju, vai nepieciešams publicēt. Tur bija arī slepkavības].
Rīts. Pamostoties ir tāda aizdomīga sajūta. Pārāk izgulējusies sajūta.. 9:45. Nu ko, secināju, ka man ir tieši 25 minūtes līdz zvanam uz stundu! Bezcerīgi. Aber veicas! :D
Viņdien tīri vai no zila gaisa izdomāju, ka jāizlasa "Sōla". Savukārt šodien uzzināju, ka rīt par to būs seminārs.
Vai no tā šobrīd ir kāds labums? Oo, ir, protams, ka ir! Ir bijis ilgstošs miegs. :)