Tas gods gatavot vakariņas. Lai cik nu jokaini neliktos, bet, šķiet, bija pat ne tikai ēdami, bet zināmā mērā arī baudāmi! Protams, neskaitīsim pārgaršvieloto gaļu. Tas bija tikai ne pārāk veiksmīgs mēģinājums kompensēt ledusskapī neesošo (tas ir, neatrasto) sīpolu. Bet tā - ne vainas. Kā liekas, nekas arī nepiedega (urrrā!!). Tiesa, vairāk par vienu porciju neizdevās iedabūt iekšā, laikam sātīgi..

Vispār sanākusi tāda dusma. Kaitinoši tas, cik patiesībā cilvēki ir atkarīgi viens no otra. Kā tādi mainīgie lielumi. Bet neko pārmest. Tā vienkārši notiek. Atkarība vairs nav vienkārši masu psihoze, tā ir.. ēmm.. atkarība. Jā, atkarība IR atkarība! (no komentāriem atturos)
Bet ne par to lāgā dusma. Dusma par.. nu ja, par tiem pašiem cilvēkiem. Par viņu muļķīgo izdarīšanos. Nepieņemami. Neizprotami, kā tā vispār var. Kur paliek, teiksim, goda apziņa? Nekaunības vārdā? Nē, tā tam nebūtu jābūt. Paliek tiešām šķērmi ap dūšu, līdz riebīgumam.

Bet nu gan atļaušos nedoties gluži miega skārieniem ļauties. Nedošos, jo esmu atsākusi lasīt grāmatas.

Adios! (varbūt vēl kādreiz..)