Nav nemaz tik vienkārši pēc ilgāka klusēšanas posma atsākt bezrūpīgu vārīšanos par šo un to, bet, šķiet, palēnām parādību izdevies iekustināt. Pirmā pazīme tam ir, kad rodas vēlme izteikties par visu ko. Par to visu ko, kas beigās ir viens Nekas. Un vēl, un vēl (!) nepārvarama vēlme lūkoties citu cibiņās, kaut ko piesavināties. Piesavināties tādā ziņā, ka salasīt lasāmvielu, bet, šķiet, tas man kā nepadevās, tā nepadodas aizvien. Neraža.
Aizvien winamp skandē nepārprotami šausminošu dziesmu izlasi, bet interesanti paklausīties. Cik nu tur tās izglītošanās (jēdziens dīvains jau kā tāds. Un nekāda sakara ar dīvāniem!), kā drīzāk emocionālo izpausmju pārbaude. Ar domu, vai šausmās ieplesto acu un ausu saraušanās refleksi, kad ieskanas Haddaway - What Is Love?, aizvien strādā.

Vēl gribēju sacīt, ka šausmīgi nepatīk šī teikuma konstrukcija: "Pirmā pazīme tam ir, kad rodas vēlme [..]". Kaut kā nepatīk tā vieta ap komatu. Bet nu neko.

Nu gan pietiks, citādi dimensija izies no nulles.
Labvakar! (liec labāk uzsvaru uz pirmo zilbi, sanāks krāšņāk :D)

Doma aizķērās pie teikuma, kurš apgalvo, ka gribētu būt laiks, jo laiks, lai gan ir Pati Bezgalība, tomēr parasti pietrūkst. Tātad laiks. Laiks.
Vēl doma apgalvo, ka grib atpakaļ uz Alūksni. Jā, saprotams, varu kaut vai tūlīt pat aizstaigāt uz autoostu, iepirkt biļetīti un tik rullēt. Uz Alūksni. Bet nē, ne to Alūksni gribu atpakaļ. Ne to, kas tagad tur.
Laiku, kas Alūksnē - to gan!
Alūksnes nakts ezeru, kad klusināt miesas izslāpumu pēc dzīva ūdens, kad trūkties it kā par dzestrumu, kad domāt krāsainus mākoņus debesīs. Tātad - 9. jūnija nakts laiku. To atpakaļ.
(Ēē, Laik, vai tad Tu nebiji bezgalīgs?)
Un vēl, un vēl arī 10. jūniju. Ar debeszilām verandām, Rahmaņinova klavierkoncertiem un kondensētā piena bundžām.
Un vēl, un vēl arī 10. jūnija nakti ar apšaubāmu "Nordekas" autobusu, pilsētas pulksteņu iesvārstīšanos pēc nakts trešās stundas un pļavām, kur miegainas govis.
Varēs ošņāt lūpu balzamu.

Patika, aizvien patīk tās māsas. Viņas ir brīnišķīgas.

pēdējbrīža-man-patīk-mirkļi:

Pirmdienas vakarā tā ap sešiem ļauties >gultas+skata ārā pa logu, kur koku un laternu meži+lielo bubinātājausu< valdzinājumam. Rezultātā lapas snieg kā tādi filmas beigu titri un tā nebūt nav nekāda melanholija. Vējš un Viðrar Vel Til Loftárása kā sinhronas parādības, it īpaši ap septītās minūtes beigām.

Patīk, ļoti, ļoti patīk tie cilvēkbērni, kas, braucot vilcienā, klausās mūziku, bet tad pilnīgi negaidīti pasmaida. Ej nu sazin` iemeslu, bet nav būtiski - reakcija vien ir tā vērta!

[runājamais ir augšāmcēlies. pavisam droši!]

Nekad nemēģini youtubē meklēt kādu video, lietojot atslēgvārdu "autopsy". Gribēju vienu, dabūju ko citu.