Nav nemaz tik vienkārši pēc ilgāka klusēšanas posma atsākt bezrūpīgu vārīšanos par šo un to, bet, šķiet, palēnām parādību izdevies iekustināt. Pirmā pazīme tam ir, kad rodas vēlme izteikties par visu ko. Par to visu ko, kas beigās ir viens Nekas. Un vēl, un vēl (!) nepārvarama vēlme lūkoties citu cibiņās, kaut ko piesavināties. Piesavināties tādā ziņā, ka salasīt lasāmvielu, bet, šķiet, tas man kā nepadevās, tā nepadodas aizvien. Neraža.
Aizvien winamp skandē nepārprotami šausminošu dziesmu izlasi, bet interesanti paklausīties. Cik nu tur tās izglītošanās (jēdziens dīvains jau kā tāds. Un nekāda sakara ar dīvāniem!), kā drīzāk emocionālo izpausmju pārbaude. Ar domu, vai šausmās ieplesto acu un ausu saraušanās refleksi, kad ieskanas Haddaway - What Is Love?, aizvien strādā.

Vēl gribēju sacīt, ka šausmīgi nepatīk šī teikuma konstrukcija: "Pirmā pazīme tam ir, kad rodas vēlme [..]". Kaut kā nepatīk tā vieta ap komatu. Bet nu neko.

Nu gan pietiks, citādi dimensija izies no nulles.
Labvakar! (liec labāk uzsvaru uz pirmo zilbi, sanāks krāšņāk :D)