Man tikai tikko pielēca līdz galam, kas patiesībā notika Jāņunakts Ugunsrituāla laikā - tas taču bija visīstākais "Seminārs" - ģimenes team building pasākums. Komandas, kurā nav hierarhijas, nav rāmju. No tradicionālas ģimenes ar vecvecāki-vecāki-bērni iedalījumu un no tā izrietošā attiecību modeļa tika sperts pirmais solis uz līdzvērtīgi eksistējošu cilvēku komandu - Paradīzes būvētāju komandu. Mēs vaļsirdīgi atļāvāmies vārdos izteikt viens otram savas vājības, savas patiesās vēlmes un beigās izteicām viens otram individuālus novēlējumus. Starp svešiniekiem viegli atzīt kļūdas, savējiem - ļoti grūti. Šis ledus tika pārlauzts. Mēs kļūstam par brāļiem un māsām, par biedriem un labākajiem draugiem no ierāmētiem "negadījuma" pēc vienā dzimtā dzimušiem cilvēkiem.

Viņu sejas panti mainās tik spēji, ka brīžiem šķiet - plastiskā operācija iejaukusies. Atbrīvoti, mierpilni un starojoši tie kļūst. Mīlestība spēj mainīt pat demagoģisku, visu atšķirīgo nīstošu, rāmjos ieslodzītu pusmūža cilvēku vien nieka pusgada laikā, ļaujot tam nomest paša EGO milzīgo svaru. Pagaidām viņa sejā atspoguļojas vien tikai Miers. Es gaidu to mirkli, kad viņš sāks STAROT!

Mīļais Cibas Dievs! Palīdzi, lūdzu, man tikt ar to visu galā! Par daudz spēka manī vienā, par daudz diedziņu kopā sienami! Dod man palīgus! Atbrīvo manu māsu, iemāci viņai paļauties, atslēdz viņai pašas aizslēgtās durvis, ka viņa pārstāj kavēties tumsā! Mums lielāki apgriezieni uzņemami...

Jā, man tikko saslēdzās! Pienācis laiks maksimalizēt deleģēšanu! Šī ir tikai iesildīšanās. Vēl nāks kāpinājums, vēl sekos klusums pirms vētras, un tikai tad pienāks pasaules (kādu mēs to pazīstam) gals.

"Bez mīlestības viss ir nekas"

/A.Kivičs/

Ziedojiet un dariet labu! Dodiet! Un ne tādēļ, ka "dots devējam atdodas", bet tādēļ, ka Jums jau viss pašiem ir un taps dots vēl un vēl.

Tiem, kas atļauj Dievam par sevi rūpēties, tiem netrūkst nekā, ko viņu sirds kāro, jo Dievs jau ir parūpējies par viņu dienišķo labsajūtu. Tiem, kas apzināti dzīvo ikdienā kopā ar Dievu, vislielāko prieku sagādā dalīšanās savā pārpilnībā, tie neskaita santīmus un latus nekrāj. Krāšana ir bezjēdzīga, jo viss vajadzīgais tiek dots mirklī, kad ir nepieciešamība. Tie nešķiro "šim došu, tam došu, bet šitam nedošu". Jo Dievs viņus arī nav šķirojis. Dievs ir devis un dod visiem, kuru sirdsmieram ir kāda vajadzība. Māte taču nešķiro, kuru no saviem bērniem mīl vairāk - tie visi ir iznēsāti, audzināti un loloti. Kod kurā pirkstā gribi - visi sāp, jeb, pareizāk sakot, nekod nevienā. Pārstāj šķiest dzīvi negācijām, jo savu enerģiju vari ieguldīt arī daudz rezultatīvākos procesos!

Vai Tu zini, ka var dzīvot dzīvi, kurā katra tās diena ir veiksmīga, izdevusies un gandarījumu nesoša? Vai Tu zini, ka arī Tu to vari?