Viņu sejas panti mainās tik spēji, ka brīžiem šķiet - plastiskā operācija iejaukusies. Atbrīvoti, mierpilni un starojoši tie kļūst. Mīlestība spēj mainīt pat demagoģisku, visu atšķirīgo nīstošu, rāmjos ieslodzītu pusmūža cilvēku vien nieka pusgada laikā, ļaujot tam nomest paša EGO milzīgo svaru. Pagaidām viņa sejā atspoguļojas vien tikai Miers. Es gaidu to mirkli, kad viņš sāks STAROT!
Mīļais Cibas Dievs! Palīdzi, lūdzu, man tikt ar to visu galā! Par daudz spēka manī vienā, par daudz diedziņu kopā sienami! Dod man palīgus! Atbrīvo manu māsu, iemāci viņai paļauties, atslēdz viņai pašas aizslēgtās durvis, ka viņa pārstāj kavēties tumsā! Mums lielāki apgriezieni uzņemami...
Jā, man tikko saslēdzās! Pienācis laiks maksimalizēt deleģēšanu! Šī ir tikai iesildīšanās. Vēl nāks kāpinājums, vēl sekos klusums pirms vētras, un tikai tad pienāks pasaules (kādu mēs to pazīstam) gals.