Definē problēmu un tā pārstāj būt par problēmu.
JESSSS. Šodien jau divreiz. Un diena vēl nav galā.
wiiiiiiiiiiiiiiuljenapinpiswiiiiiiii :D
Links
24. Aprīlis 2009
13:14
ES TIKKO SAPRATU, CIK LABI TAS VARĒTU BŪT, JA VIŅA TOMĒR ATNĀKS ATPAKAĻ!
Divatā mēs izrāpsimies no šīs bedres daudz ātrāk, daudz nesāpīgāk un tiksim ārā no krīzes. Jo faktiski - šīs organizācijas izcelšana vietā, kur tai jābūt, ir tas, kas mani pietur no došanās pasaulē. Varbūt pēc gada es rakstīšu postu no Andu kalnu virsotnes un sajūsmā plaukšķināšu par to, cik jums te labi klājas!
Mana ziema ir ieilgusi. Rīt pikniks!!! wiiiiiiiiiiii
Divatā mēs izrāpsimies no šīs bedres daudz ātrāk, daudz nesāpīgāk un tiksim ārā no krīzes. Jo faktiski - šīs organizācijas izcelšana vietā, kur tai jābūt, ir tas, kas mani pietur no došanās pasaulē. Varbūt pēc gada es rakstīšu postu no Andu kalnu virsotnes un sajūsmā plaukšķināšu par to, cik jums te labi klājas!
Mana ziema ir ieilgusi. Rīt pikniks!!! wiiiiiiiiiiii
13:57
Un vispār! Skjūzmī, ja, bet KUR ELLĒ IR PAVASARIS!? m?
Kur ir "smaržo gaiss", "putniņi čivina", "skudriņa awaaaaaaaaaaaaaaaa" un "pārīši bučojas uz soliņa parkā"? Pagājšgad visa friendliste jau marta beigās sajūsmā rakstīja, ka PAAAAAVASAAAAARS, bet šogad tas pavasaris tāds galīgi auksts, ziemīgs un neiedvesmojošs uz dzeršanu parkā.
Es ceru, ka šodiena ir sākums kaut kam skaistam, siltam un smaržojošam (un tās nav bulciņas)! Es gribu iet uz darbu kleitiņā un plikās kājās! Es gribu gulēt jūrmalā un sauļoties, izvairoties no krītošajām volejbola bumbām! Es gribu saulrietā sēdēt uz mola, pļāpāt ar dmd un pēc piektā alus šokēt metaļoras ar kailpeldi jūrā. Es gribu stāvēt sava kalna galā, lūkoties uz ezeru ielejā un elpot, elpot, elpot! Lidot!
Kur ir "smaržo gaiss", "putniņi čivina", "skudriņa awaaaaaaaaaaaaaaaa" un "pārīši bučojas uz soliņa parkā"? Pagājšgad visa friendliste jau marta beigās sajūsmā rakstīja, ka PAAAAAVASAAAAARS, bet šogad tas pavasaris tāds galīgi auksts, ziemīgs un neiedvesmojošs uz dzeršanu parkā.
Es ceru, ka šodiena ir sākums kaut kam skaistam, siltam un smaržojošam (un tās nav bulciņas)! Es gribu iet uz darbu kleitiņā un plikās kājās! Es gribu gulēt jūrmalā un sauļoties, izvairoties no krītošajām volejbola bumbām! Es gribu saulrietā sēdēt uz mola, pļāpāt ar dmd un pēc piektā alus šokēt metaļoras ar kailpeldi jūrā. Es gribu stāvēt sava kalna galā, lūkoties uz ezeru ielejā un elpot, elpot, elpot! Lidot!
23:30
Abas secinājām, ka pēdējā mēneša laikā milzīgs saspringums iestājies, pilnīga iegrimšana šajā darbā, bez lielas intereses par ārpasauli un viena otrai jautājām - kādēļ mēs to visu darām?
Jo mēs būvējam kaut ko skaistu, jo mums patiks baudīt darba augļus, jo mums izdosies. Es uzrakstīju lielu, garu e-pastu visiem viņiem. Pateicu un atdevu visu, kas bija dodams šai mirklī. Ir sajūta, ka aizgāju atvaļinājumā - turpmākās divas dienas domāšu par jebko, tikai ne par darbu. Mums izdosies! Es tagad galīgi nezinu, kā tas notiks, bet mums izdosies!
Viņi redz, ka man kurās ugunskurs. Nosaluši tie skrien sildīties, sildoties tiem šķiet, ka nebūs gana, tie met un met pagales klāt. Tiem kļūst jautri, tie met vēl. Ugunskurs kļūst lielāks un karstāks, tie lēkā un visi priecājas - līdz paliek pavisam karsti. Tik karsti, ka tiem šķiet, ka apdedzināsies. Tie sāk dusmoties uz uguni, jo tā ir karsta. Tie vaino mani, jo tas ir mans ugunskurs, aizmirsuši, ka paši to uzkurināja.
Es mācos nepadoties mesto pagaļu kārdinājumam. Es mācos degt tik, cik viņi spēj izturēt. Es mācos.
Šajā nedēļā visi notikumi man parādīja, ka tas, ka viņi kurina, nenozīmē, ka viņiem vajag lielāku ugunskuru. Viņiem vienkārši šķiet aizraujošs pats kurināšanas process, bet rezultāts interesē reti kuru. Rezultāts interesē vien tos, kas paši spēj degt, un viņu ir maz. Aptuveni pieci. ;)
Jo mēs būvējam kaut ko skaistu, jo mums patiks baudīt darba augļus, jo mums izdosies. Es uzrakstīju lielu, garu e-pastu visiem viņiem. Pateicu un atdevu visu, kas bija dodams šai mirklī. Ir sajūta, ka aizgāju atvaļinājumā - turpmākās divas dienas domāšu par jebko, tikai ne par darbu. Mums izdosies! Es tagad galīgi nezinu, kā tas notiks, bet mums izdosies!
Viņi redz, ka man kurās ugunskurs. Nosaluši tie skrien sildīties, sildoties tiem šķiet, ka nebūs gana, tie met un met pagales klāt. Tiem kļūst jautri, tie met vēl. Ugunskurs kļūst lielāks un karstāks, tie lēkā un visi priecājas - līdz paliek pavisam karsti. Tik karsti, ka tiem šķiet, ka apdedzināsies. Tie sāk dusmoties uz uguni, jo tā ir karsta. Tie vaino mani, jo tas ir mans ugunskurs, aizmirsuši, ka paši to uzkurināja.
Es mācos nepadoties mesto pagaļu kārdinājumam. Es mācos degt tik, cik viņi spēj izturēt. Es mācos.
Šajā nedēļā visi notikumi man parādīja, ka tas, ka viņi kurina, nenozīmē, ka viņiem vajag lielāku ugunskuru. Viņiem vienkārši šķiet aizraujošs pats kurināšanas process, bet rezultāts interesē reti kuru. Rezultāts interesē vien tos, kas paši spēj degt, un viņu ir maz. Aptuveni pieci. ;)