Jēzus līgava

Abas secinājām, ka pēdējā mēneša laikā milzīgs saspringums iestājies, pilnīga iegrimšana šajā darbā, bez lielas intereses par ārpasauli un viena otrai jautājām - kādēļ mēs to visu darām?
Jo mēs būvējam kaut ko skaistu, jo mums patiks baudīt darba augļus, jo mums izdosies. Es uzrakstīju lielu, garu e-pastu visiem viņiem. Pateicu un atdevu visu, kas bija dodams šai mirklī. Ir sajūta, ka aizgāju atvaļinājumā - turpmākās divas dienas domāšu par jebko, tikai ne par darbu. Mums izdosies! Es tagad galīgi nezinu, kā tas notiks, bet mums izdosies!

Viņi redz, ka man kurās ugunskurs. Nosaluši tie skrien sildīties, sildoties tiem šķiet, ka nebūs gana, tie met un met pagales klāt. Tiem kļūst jautri, tie met vēl. Ugunskurs kļūst lielāks un karstāks, tie lēkā un visi priecājas - līdz paliek pavisam karsti. Tik karsti, ka tiem šķiet, ka apdedzināsies. Tie sāk dusmoties uz uguni, jo tā ir karsta. Tie vaino mani, jo tas ir mans ugunskurs, aizmirsuši, ka paši to uzkurināja.
Es mācos nepadoties mesto pagaļu kārdinājumam. Es mācos degt tik, cik viņi spēj izturēt. Es mācos.

Šajā nedēļā visi notikumi man parādīja, ka tas, ka viņi kurina, nenozīmē, ka viņiem vajag lielāku ugunskuru. Viņiem vienkārši šķiet aizraujošs pats kurināšanas process, bet rezultāts interesē reti kuru. Rezultāts interesē vien tos, kas paši spēj degt, un viņu ir maz. Aptuveni pieci. ;)