Gaišās Puses kungs

Sadzēries konjaku, sēžu un klausos Boba Mārlija Saulesgaismas regeju, nākot paspēju apsnigt, tāpēc garastāvoklis ir burvīgs, to nespēj izbojāt pat datums uz noplēšamā kalendāra, pie sabvūfera piekārtā medaļa ritmiski šūpojas, lentītei draiski tricinotis un sanot pie katra basa piesitiena m-ca m-ca m-ca, blakus sēž grizli lācis ar hūti uz vienas auss un makšķeri, pludiņš arī dejo pie "I shot the sheriff", lācim azotē sēž mazs oranžs stikla zaķītis melnām acīm un ar sarkanu tauriņu ap kaklu, četri kastaņi, nedaudz izžuvuši, dzeltenas plastmasas kurpītes sasietas kopā, kompaktdiska vāciņš, uz tā rakstīts, ka iekšā ir divi diski ar Queen albumiem un izlasēm, kopumā divdesmit četri ripuļi no 1973. līdz 1997. gadam, zem tā zeltīts folijs, kurā vēl mazliet palikušas šokolādes un mandeļu drusciņas, uz monitora stāv klauns dzelteniem izspūrušiem matiem, nošļukušās zaļās biksēs ar štrumbantēm, pacēlis roku sveicienam, bet izskatās sabijies, mazs balts sunītis uzlicis priekšķepas lielajam klauna zābakam, gaudo līdzi The Wailers - Jamming (ūūūū jēēējējē), nesatricināmi spīd lampiņas un elektriskie svečturi divpadsmitstāveņu logos, no sienas raugās tante ar pumpainu lakatu ap galvu, demonstrē bicepsu un saka lieliem baltiem burtiem We Can Do It!

Kas tur bija ar tiem deviņiem (vai divpadsmit) ēdieniem, kādu vēl šampi? Kādas rosola bļodas un modernais Goluboj Ogoņok? Kāda uguņošana, uz kādu salūtu? Neko nezinu. Man ir labi arī šogad