mazliet par Aigaru
Kalvīša rotaļīgais tonis, kad viņš lasa runas, ir tikpat piemīlīgs kā viņa skarbais tonis, kad viņš žurnālistiem pēc kādas sēdes atbildes uz nepatīkamiem jautājumiem sāk: "Nē, nu..." Bet man patika tā reize, kad viņš pirmo reizi skaidroja Loskutova atstādināšanu: viņš mulsa, taisnojās un skatījās zemē kā tāds skolaspuika. Gandrīz pat piesarka.