ASINSBALSS

i need to know what i'm always doing wrong

Savā šīsdienas paskatā es varētu izskatīties stilīgi varbūt kādu pusotru dekādi atpakaļ. Kedas, gari trapecveida svārki un ādas jaka. Oh, my. :D

Es taču neesmu padalījusies ar savu pēdējo atklājumu! :D Farscape!

_____________
"Close Encounters, my ass!"

Ļoti aizraujoša. Ļoti sevī ievelkoša. Ļoti koplendiska.

Man laikam nedaudz saulē apsvila vaigi, bet Piemājas Mežs un iecienītais uzkalniņš tajā šķiet pietiekami sauss, lai atklātu laukā dzīvošanās sezonu. Un es redzēju savu pirmo šīgada taureni. Un arī otro. Abi bija raibi.

Man te visādas filmas pēc idejas būtu jāskatās, bet gribās tikai sci-fi. Visu un enciklopēdiskos daudzumos.

Visiem tik un tā neizdabāsi. Un, ar veselo saprātu domājot, man kļūst pilnīgi skaidrs, ka šitais ir jāiemācās nepiemirst.

Ideālā pasaulē (vai vismaz Pasaku Valstībā) māja droši vien būtu pilna nevis ar putekļiem, bet ar maziem zelta spīdumiņiem. :))

GOOD

___________________
'stāsti viņiem stāstus'

Un ja nu man gribās vienkārši aizbraukt un satikt Jūru?
Jeb - pilnīgi nav iedvesmas būt labai namamātei rīt. (Bet būšu, būšu.)

Jeb - pilnīgi nav iedvesmas vispār. Punkts.

Dzīvei šobrīd piemīt kaut kāds mierīgs, dreifējošs plūdums, un man varbūt ir nepieciešams nedaudz vairāk darbības. Bet varbūt arī nē.

BD priekšaizstāvešana. Mazs solītis, bet tomēr liels miers, kad tas ir garām.
Un apņemšanās, ka gribās tomēr to darbu puslīdz labi uzrakstīt.

Sitiet kaut nost, bet mans Pilnmēness nebija ne liels, ne dzeltens. Bet apgaismoja visu pagalmu gan.
Un.. (ja jau visi par to vien runā) - ir gadījies redzēt debesīs arī iespaidīgākus skatus, bet varbūt es gluži vienkārši neīstā laikā uz augšu vakar paskatījos, vai arī par daudz biju sacerējusies.
Bet Mēness mani fascinē tik un tā. Ar visu to, kas uz viņa ir/bija/varētu būt. Ar visu savu neskaidro izcelsmi. Ar visu savu mitoloģisko un poētisko bagāžu.

Vakar domāju par to, ka tas tomēr ir dīvaini, ka mums Saule ir sieviešu dzimtē, bet Mēness - vīriešu. Lielākajā daļā pasaules valodu/ kultūru ir otrādi. Un tāpēc es nezinu, kā par Mēnesi domāt. Es par viņu dīvainā kārtā domāju kā par kaut ko, kas šķiet ļoti.. pazīstams.

_____________
btw - Moon Rising

Bet tas milzu Pilnmēness, protams, ir paslēpies mākoņos. Nelietība.

un vispār man ir tik pilnīgi pofig par visādiem tur vidusskolu salidojumiem. :)

Tik skaista saulīte ārā. Un man gribās kaut ko skaistu un sievišķīgu. :)

Vecā patiesība par to, ka, sēžot bibliotēkā, darbi iet uz priekšu daudz labāk, nekā strādājot mājās.

par to gluži vienkārši man kaut kas bija jāpasaka.

Tātad.
Skins ir viens īpatnēji uzbūvēts seriāls.
Pirmkārt. Katra sērija ir vairāk vai mazāk koncentrēta ap vienu konkrētu tēlu. Tas nav slikti. Tas liek katru varoni iemīlēt atsevišķi. Tas arī ļauj katru atsevišķu sēriju uztvert zināmā mērā kā īsfilmiņu.
Otrkārt. Šī koncentrēšanās uz konkrētu varoni rada subjektivitātes izjūtu. Rodas sajūta (ļoti reālo dzīvi atgādinoša sajūta) par to, ka jebkura patiesība ir realtīva; uz jebkuru situāciju var paskatīties no vairākām pusēm. Un - šajā gadījumā - tas ļauj arī labāk saprast katra varoņa individuālo motivāciju. Mēs neskatāmies no malas. Mēs nenovērojam. Mēs iepazīstam tēlu, lai varētu pēc tam labāk iepazīt arī viņa rīcības iemeslus.
Treškārt un galvenokārt. Filmā ir neparasti veidoti kāpinājumi, kas vienmēr pamanās radīt uztraucošu efektu. Epizodes beidzas ar kāpinājumu. Epizodes reizēm beidzas arī tā, it kā tām pietrūktu pēdējo dažu rindiņu scenārijā. Tās ir kā izrāvumi no dzīves - viens mirklis, kas ir kā katalizators kaut kam, kas sekos. To, kas seko, mums neparāda, taču ne tādā veidā, kā tas parasti ir redzams filmās/ seriālos - bez nolūka kaut ko speciāli noklusēt skatītājam, bez vēlmes radīt kaut kādu 'a-izdomā-ka-pats' tipa kiču. Drīzāk - tādā kā mazu novelīšu veidā. Jā, katra epizode sērijā ir kā maza novelīte, neliels izvilkums, uzplaiksnījums bez sākuma un beigām. Tas ļauj ne tikai neieslīgt liekās detaļās, bet nepārvērš arī šo jauniešu seriālu par banālu, holivudisku, pārlieku izplūdušu balagānu (un šeit palīdz arī tas, ka ik pēc divām sezonām tiek nomainīti tēli un aktieri). Un šoreiz tam nav nekāda sakara ar to, ka tie ir briti, ne amerikāņi.
Vienīgā mana pretenzinja ir tā, ka - nu, jā, visu ar mēru. Nevajag censties pārlieku saasināt situācijas, radīt mākslīgus šķēršļus, pārspīlēt. Un es nezinu - vai brīžiem pa īstam negaidītā brīdī nolikt skatījāju gandrīz vai augšpēdus ir šāda jauniešu seriāla mērķis un uzdevums?

Bet es dodu 4,5 balles no 5. Arī par vizuālo, arī par mūziku (+).
Arī par sajūtu.

( + )

Akadēmija šodien atkal visu dienu tāda pustukša. Jocīgi, ja gandrīz vai sanāk, ka skaļākā telpa ir bibliotēka.
Bet meitenes pagalmā spēlēja un dziedāja. :)