Aug. 5th, 2021 @ 07:02 pm (no subject)
Es personīgi vakcinējos, jo argumenti par vakcinēšanos man šķiet pārliecinošāki par argumentiem pret.

Par vakcinēšanās nepieciešamību runā ārsti un epidemiologi. Turklāt dažādi ārsti (es parasti mēdzu paklausīties dažādus avotus- ja informācija no dažādiem avotiem sakrīt vai veido kopīgu bildi - ir samērā liela varbūtība, ka tā ir patiesa). Un par veselības jautājumiem es vairāk uzticos ārstiem, par mašīnu remontu - mehāniķim, kas man reiz salabojis labi mašīnu, bet dzīvē vispār - cilvēkiem, kuri šajā dzīvē ir sasnieguši vairāk par mani, bet ir saglabājuši mieru, vienkāršību un cilvēcību. Manā apkārtnē kā reiz tieši šī cilvēku daļa ir vakcinējusies, tas arī kalpoja kā viens manu vakcināciju veicinošs apstāklis.

Ja runājam par vakcināciju - ka tā no covid nepasargā simtprocentīgi. Arī prezervatīvi plīst un nepasargā simtprocentīgi no HIV un veneriskajām slimībām. Vai tāpēc cilvēki masveidā atsakās no seksa? Vai daudz ir tādu, kas vismaz pirms jaunām attiecībām kopīgi aiziet pārbaudīties, lai nejauši otram cilvēkam dzīvi nesabojātu? Kaut kā stipri, stipri apšaubu. Dzīvē ar varbūtību 100 procenti ir tikai nāve.

Var jau būt, ka vakcīnām normālos apstākļos būtu vajadzīgs vairāk laika. Bet nav jau to normālo apstākļu. Un es labāk izvēlos būt starp tiem, kurus potē ar sākotnējām vakcīnām - arī aiz pateicības visiem tiem cilvēkiem, kurus kādreiz vakcinēja ar sākotnējām vakcīnām, kuru dēļ cilvēce nav aizgājusi bojā un aizvien vēl eksistē. Ir jau forši nogaidīt un paskatīties, kā tad būs, bet manī rodas jautājums, vai tādejādi es nekļūstu līdzīga vēža šūnai, kas grib tikai savu labumu, tikai savu vairošanos, bet par organismu kopumā tai nospļauties, līdz organisms aiziet bojā kopā arī ar to vēža šūnu.

Un vismaz mani sirdsapziņa nemoka - jo to, ko es varēju darīt, es esmu izdarījusi. Pārējais jau ir Dieva, Visuma saprāta vai Dabas rokās - kā nu kurš sauc.
About this Entry