| Oct. 2nd, 2017 @ 09:01 am (no subject) |
|---|
Brīvdienās laukos es sešas stundas vācu ābolus - diemžēl - nevis labus un glabāšanai, bet galīgi sabojājušos, kurus vairs īsti par āboliem nenosauksi - lai aizvāktu projām no ābelēm. Mums ir kādas 16 ābeles, no kurām 6 - baltās dzidrās. Un šogad ir ābolu gads. Lūdzu brālim atstāt tikai divas, bet pārējās cirst nost. Un pāris citas ābeles arī. Nu, reāli. Tur laukos tāpat ir simts un viens darāmais darbs. Kamēr mēs nonāksim līdz tādai fīčai kā sulu spiešanai, mums jauna ābeļu paaudze paspēs izaugt (esmu reāliste). Un es nevaru piebraukāt uz turieni, lai tos ābolus novāktu.
Vakar galva sāpēja, dabūju dzert ripu, lai dabūtu sevi normā.
Labāk mazāks, bet kārtīgi apsaimniekots dārzs, nevis liels un bezjēdzīgs - tāds ir mans uzskats.
Vēl tur kanalizācija, ūdensapgāde un siltumapgāde iet pa pieskari, tās arī jālabo. Un viens vecais šķūnītis ir tik sašķiebies, ka var arī šo ziemu neizturēt -jājauc nost.
Protams, ir arī pozitīvās iezīmes laukos. Brālis drusku sācis manī ieklausīties un paklausīt. Pēc kreklu inventarizācijas viņš nav pircis jaunus kreklus. Pēc tēju inventarizācijas nav pircis jaunas tējas (es šonedēļ pat viņam palūdzu nopirkt savu mīļāko tēju, jo tā bija izbeigusies). Pieliekamais, kopš es tur ieviesu struktūru un kārtību, tādā kārtībā arī turas - noteiktā vietā burkas ar konserviem, putraimi, zirņi - sabērti burkās (līdz ar to arī pārtikas kodes izzudušas), eļļas pudeles pie eļļas pudelēm, garšvielas pie garšvielām, reti lietojamie trauki - nost no acīm, tuvumā - tie, kas lietojami ikdienā - tā, kā tam jābūt. Uzturēt kārtībā esošu sistēmu viņiem sanāk, bet pašiem ieviest - ne pārāk.
Vissmieklīgākais ir tas, ka lielākās grūtības man sagādā nevis kaut kādu sistēmu ieviešana, bet pārliecināšana par to, ka sistēmu ieviešana ir nepieciešama, ka plānošana ir nepieciešama, ka kārtība ir nepieciešama. Ka jaunievedumus es ieviešu nevis lai viņiem ieriebtu, bet lai viņiem pašiem vēlāk būtu vieglāk (un man arī - jo tur, kur sistēmas ir ieviestas, kārtību es varu ieviest ļoti ātri).
Un reizēm es nevaru saprast - kā vienā ģimenē var piedzimt tik dažādi bērni. Un vēl es domāju par to, cik dažāda es esmu attiecībās ar dažādiem cilvēkiem - šobrīd pret saviem brāļiem es esmu īsts Saturns, īsta knīpstanga, kura visu laiku atgādina nepatīkamās lietas - plānošana, kārtība, struktūra, atbildība, pienākums . Un tajā pašā laikā ar draudzenēm mēs runājam par dzīvi tādos gaišos toņos, jokojam, smejamies. |
|  |
