Aug. 30th, 2017 @ 09:04 am (no subject) |
---|
Šonakt nu gan es murgoju. Sākās ar to, ka es zināju, ka man ir bērns no Ušakova un es tāpēc biju no tā bērna atteikusies. Bet nu kaut kādā sakarā es biju aizgājusi uz Rīgas domi un Ušakovs teica, lai es izvedot to bērnu pastaigāties ratiņos un pie reizes pabarojot ar pudelīti. Tā nu es nokāpu vienu stāvu zemāk un tur bija kaut kāda istaba ar zīdaiņiem un es vienu paņēmu uz rokām un gāju laukā. Tad es konstatēju, ka viņš ir galīgi pliks - tik kaut kādā dvielītī ietīts un nodomāju, ka viņš var saaukstēties - un gribēju klusi ielavīties atpakaļ, lai neviens nepamana, cik es esmu muļķīgi izrīkojusies. Un vēl man ienāca prātā, ka tas varbūt nav tas īstais bērns, jo es vienkārši biju paņēmusi pirmo, kas gadījās. Bet kad es iegāju atpakaļ tajā telpā, tā izrādījās milzīga zāle, kurā atradās simtiem sieviešu, kuras tūlīt, tūlīt gatavojās dzmedēt. Ejot un meklējot, kur novietot bērnu, es konstatēju, ka tas ir kļuvis mazāks un tagad izskatās pēc embrija. Kaut kur pa vidu skraidīja māsiņas zili baltos rūtotos uzsvārčos ar augstām, baltām cepurēm. Viena no tām pienāca man klāt un jautāja, ko es gribot. Es gribēju jau teikt, ka atnesu bērnu, kad pēkšņi konstatēju, ka bērna manās rokās vairs nav. Es aizgāju projām un atjēdzos, ka eju gar dzelceļa sliedēm Teikā, kad pēkšņi uzplaiksnīja spoža gaisma - un no Juglas puses uz centra pusi sāka ik pa laikam uzplaiksnīt sprādzieni, kas pārvērta gruvešos visu, kas bija pa ceļam. Es zināju kau kaut kur tur jābūt arī mammai un brālim un piezvanīju viņiem. Brālis teica, ka Krievija uzbrūkot un viņi tūlīt ar mammu bēgšot mežā. Cik saprotu, tā viņi arī izdarīja. Un tad es beidzot pamodos. :( |