| Apr. 29th, 2011 @ 03:56 pm (no subject) |
|---|
Man lielākoties ir bijis skumji pēc kāda posma noslēgšanās. Un es ļoti atceros tos mirkļus. Vismaz lielu daļu no tiem.
Es ļoti atceros to nakti - pirms došanās projām uz augstskolu. Es sēdēju virtuvē pie loga un vienā brīdī pēkšņi sajutu, ka tā vairs nav mana māja, ka es jau esmu ciemos. Laukā bija nakts, mēness, visi jau sen bija aizgājuši gulēt. Bet es to tik skaidri apzinājos.
Es atceros to mirkli, kad pēc manu pirmo attiecību beigām, mans bijušais draugs pagāja man garām, izmetot samocītu "čau". Un tajā brīdī es zināju, ka tās ir beigas. Ka tas ir viss.
Es atceros to mirkli, kad es izņēmu dokumentus no Jelgavas, lai iesniegtu tos Rīgā LU. Un bija viens mirklis - kad bibliotekāre saplēsa manu kartīti - kad es sapratu, ka es vairs tur nemācīšos, ka man būs jauns ceļš ejams.
Es atceros to vakaru, kad mana istabiņas biedrene ienāca pēc pēdējām savām mantām, lai pārvāktos dzīvot pie sava drauga. Un mēs apskāvāmies.
Es atceros pēdējo vakaru, kad mēs - trīs koju draudzenes sēdējām viņu istabiņā un sapratām, ka šis posms - augstskola un koju dzīve - nu ir noslēdzies. Un tajā mirklī ienāca prātā gan tā ēst taisīšana briesmīgajās virtuvēs - kad es parasti brūvēju vai nu plovu, vai nu zupu vai sautējumu. Un tad ienāca mana mazā, smukā draudzenīte ar savu krūzīti, kurā bija biešu zupa. :)
Man ir atmiņā tas pagājušā gada vakars, kad mēs ar tām pašām draudzenēm sēdējām franču kafejnīcā - pirms viena no mums devās projām uz laukiem pirmsdzemdību atvaļinājumā. Un tad arī bija skaudri sajūtama tā noslēguma sajūta.
Es atceros to dzimšanas dienu, kurā mēs pasēdējām pēc darba kopā ar maniem bijušajiem kabineta biedriem, pirms es pārvācos uz šo kabinetu. Tā sirsnīgi un īsti.
Man laikam dzīvē ir bijis daudz posmu, par kuriem mazliet žēl, ka tie ir beigušies. Bet tāda arī ir dzīve - smeldzīgi skaista. |
