Apr. 2nd, 2024 @ 07:38 am (no subject)
Brīvdienās biju laukos. Mācīju mammai apieties ar planšeti - it īpaši ar Whatsapp. Citādi viņai nomināli ir savs konts, bet viņa to reti izmanto. Tā viņa aizsūtīja apsveikumus savām draudzenēm un drusku vairāk sarakstījās ar savu māsīcu. Jutās ļoti apmierināta, acis viņai sprikstēja - kā jau parasti tas notiek ar cilvēkiem, kas apgūst kaut kādas jaunas prasmes un viņiem tās sāk izdoties. :)

Vēl es palasīju priekšā mammai un brālim to savas lugas sākumu. Man ar to ir ieilgusi radošā krīze, kuru gribētos pārvarēt, jo tādi - nepabeigtie darbi - sajūtu ziņā ir kā neizpildīts solījums vai neatdots parāds. Īpašu sajūsmu viņi par šo ideju sākumā neizrādīja, toties vēlāk izteica atzinīgus vārdus un laikam pat tie nebija teikti tā - pieklājības pēc. Mēģināšu vienkārši paturpināt rakstīt. Pieķerties vismaz pāris reizes nedēļā un sākt kādu brīdi rakstīt kaut drusciņ. Varbūt tā ir lielāka iespēja, ka tā mūza atkal atlidos. Jo pāris reizes rakstīšanas laikā mūza patiešām atlidoja - un tad es jau sāku aprakstīt nevis savas fantāzijas, bet jau tādu reālu ciematu, kuru es savā galvā redzu - ziema, neliels ciemats, kurā vienā pusē ir gan mājas ar piemājas zemi un kurās retos gadījumos dažs vēl tur pat kādu lopiņu, kā arī nelielas trīsstāvu daudzdzīvokļu mājas. Ciemata centrs ar dažiem veikaliem un autobusu pieturu. Tur savas dzīves dzīvo tie manis radītie varoņi. Jeb varbūt - es nemaz tos neesmu radījusi, bet iedvesmas brīdī man izdodas pavērt to plīvuru, kas šķir mūsu realitāti no viņējās un aprakstīt notikumus, kas notiek viņu dzīvēs?
About this Entry
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.