Jan. 5th, 2024 @ 02:13 pm (no subject)
Vakar biju galīgākajā neģīmī. Bet vienā brīdī izdomāju noklausīties vienu dziesmu, kas mani vienmēr ir nomierinājusi un kuru es mēdzu klausīties tad, kad man bija kādi divdesmit gadi. Dziesma ir krievu valodā ar skaistu videoklipu. Un tā - es noskatījos, noklausījos. Un pēc tam palika kaut kā vieglāk -nomierinājos un aizmigu, šodien normāli pamodos un atnācu uz biroju, tagad daru, kas jādara.

Bet vēlāk es izdomāju apskatīties informāciju par tās dziesmas izpildītāju un dziesmas autoru. :( Ar izpildītāju pavisam slikti - Putina un specoperācijas piekritējs. :( Dziesmas autors šobrīd dzīvo Krievijā, nav manīts, ka būtu par karu, bet nav manīts, ka būtu arī pret. :(

Un tagad es domāju - tā dziesma man reāli vakar palīdzēja. Un vispār tā šķiet drusku ne no šīs pasaules. Varbūt dziesmas un vispār - radošie darbi - ir līdzīgi kā bērni? Kopš tie piedzimuši - tie sāk savu pastāvīgo dzīvi. Ne vienmēr tas, par ko kļūst bērns, ir viņa vecāku nopelns vai arī viņu neizdarība. Tad jau nevienā nelabvēlīgā ģimenē nepiedzimtu cilvēki, kas kļūst par kaut ko izcilu un dod šai pasaulei daudz laba. Man arī Dimitera dziesmas joprojām patīk (tās - no agrākajiem laikiem - tādas kā "Princesīte", piemēram, bet viņa politisko uzskatu dēļ viņš man šķiet jucis.

Te tā dziesma, starp citu - https://www.youtube.com/watch?v=ZGvJWoFwU5A .
About this Entry