| Jul. 5th, 2020 @ 09:51 pm (no subject) |
|---|
Sen man sapņos trillerīši nebija rādījušies, bet nu jau divas naktis pēc kārtas.
Iepriekšējā naktī es sapņoju, ka es dzīvoju dzīvoklī - vecā ķieģeļu mājā ar divām ieejām, kurām abām priekšā ir tādas pa pusei stiklotas durvis ar terasēm. Un tad tur vienā naktī lauzās iekšā bandīts, bet viņam līdzi bija kaut kāda sieviete, kas kaut ko nedarīja viņam pa prātam. Un tad nu es caur stiklu pamanīju pistoli - ievēroju, ka pistolei stobra gals bija nevis pilnīgi taisns, bet gan no tā vēl kādu centimetru laukā rēgojās apaļa stobra caurule. Un tad atskanēja šāviens un kliedzieni. Un es sapratu, ka nu gan ir īstas ziepes.
Savukārt šonakt vispār bija kašmaršovs. Sākās ar to, ka it kā bija beigusies kaut kāds milzīgs karš - noslēdzies ar miera līgumu. Un tad lieli pūļi ar tautu - tajā skaitā arī es un mana mamma - kura sapnī bija gadus trīsdesmit veca un mani brāļi - kuri sapnī savukārt bija pirmsskolas vecumā. Un tā nu mēs gājām tajā demonstrācijā un es sajutu, cik laimīgi visi cilvēki ir. Un pēkšņi no debesīm kā švīkas sāka bērt ložu krusa un slaucīt kā ar slotu visus cilvēkus. Es paspēju iebēgt kaut kādā sānielā.
Un es ļoti gribēju, lai mani mīļie arī būtu sveiki un veseli. Un izrādījās, ka viņiem arī nekas nav noticis. Mēs visi kopā bijām kaut kādā slēpnī un mēģinājām bēgt projām no šīs valsts, kurā - to es kaut kā uzreiz zināju - valdība bija izdomājusi, ka cilvēku ir par daudz, bet lai tiktu vaļā no liekajiem cilvēkiem, izdarīt to, viņuprāt, humānā veidā - izsludināt, ka notiek kaut kas ļoti labs - un tad, kad cilvēki ir kopā ar saviem tuviniekiem un jūtas ļoti laimīgi, viņus pēkšņi nogalināt.
Mēs pēc tam slēpjoties gājām pa visādiem brikšņiem un mēģinājām tikt projām uz Angliju (kaut kāpēc), kurā laikam bija kaut kāds savādāks režīms. Bet vispār tāds pabaiss sapnis. Ceru, ka pēc šī te aptumsumu koridora sāks rādīties kaut kas foršāks un patīkamāks. Un ka mans divsimtais ieraksts par sapņiem būs pozitīvāks (šis ir mans pierakstītais 196.sapnis cibā.). |
