| Jun. 28th, 2019 @ 07:51 am (no subject) |
|---|
Vakar pie darba tramvaja pieturas blakus sliedēm pamanīju sīku večiņu ar baltu spieķīti un gariem, sirmiem matiem. Viņa taustījās apkārt un izskatījās tik bezpalīdzīga, tā ka es pārgāju otrā pusē un apjautājos, vai viņai nevajag palīdzību. Palīdzību viņai vajadzēja gan, jo viņa ļoti, ļoti slikti redz (vispār brīnums, kā viņa bija aizbraukusi uz centru viena pati), bet nu tā viņa pieķērās man pie rokas un es palīdzēju viņai aiziet mājās (par laimi, tas nebija tālu).
Reizēm es domāju par to, ka mēs visi kādreiz kļūsim veci. Un par to, ka neviens no mums nav pasargāts no nabadzības, slimībām, nelaimes. Un tad, kad nebūs nekā, tad vienīgais, kas palīdzēs, būs Dieviņš debesīs un kāds labsirdīgs cilvēks. Tāpēc dzīvot, cenšoties nedarīt citiem ļaunu (tāpat jau kādam sanāk pāri nodarīt - pat negribot vai nejauši), manuprāt, ir tikai loģiski un saprātīgi. Jo mēs visi veidojam vidi, kurā dzīvojam. Bet to, ka pasaulē ir daudz labu cilvēku - tas nu ir fakts. Pati ne vienu reizi vien esmu saskārusies, ka man ir palīdzējuši pilnīgi svešinieki. Viņi aiziet pēc tam projām - savās dzīvēs. Bet es klusībā jūtos viņiem pateicīga un domāju, ka tieši viņi ir kā tīkls, kas caurauž visu pasauli un palīdz tai galīgi neaiziet postā. |
