| Aug. 22nd, 2017 @ 12:29 pm (no subject) |
|---|
Reiz studiju laikos mēs ar vienu meiteni aizgājām uz mazu veikaliņu, kas atradās ne pārāk tālu no kojām. Es pirku vai nu minerālūdeni vai ko tādu un vēl gribēju nopirkt šokolādi. Dzērienu ledusskapis stāvēja gandrīz pie pašām ieejas durvīm. Es izņēmu no tā savu pudeli un konstatēju, ka man priekšā ir kādi pieci cilvēki, aiz kuriem pārdevēja vispār nav redzama. Un tajā mirklī tā mana līdznācēja meitene pamāja man, lai es nesamaksājusi eju projām (nenoliegšu, arī man uz kādu sekundes daļu kaut kāda tāda doma pazibēja - es pati biju par sevi šokā. :( ). Bet nu mana godīgākā daļa tomēr ņēma virsroku un es to pudeli nopirku, tāpat arī to šokolādi. Un tikai tad, ka es aizgāju uz kojām, es konstatēju, ka šokolādi es nemaz neesmu paņēmusi. Īpaši nelolojot cerības to atgūt, es atkal aizgāju uz to veikaliņu un - ko domā - pārdevēja laipni pasmaidīja un izvilka no letes apakšas to šokolādi, ko viņa man bija paglabājusi.
Un es gandrīz tādam foršam cilvēkam biju nodarījusi pāri, pašai kauns un šis gadījums dziļi iespiedies manā atmiņā. |
