Neliela melanholija, kas izraisa domīgu smaidu...
Tieši pirms gada šajā laikā es sēdēju iekš milzīgās Delta Fly lidmašīnas Briseles lidostā un gaidīju tās pacelšanos, lai dotos aptuveni 9 stundas garā lidojumā uz ASV saulaināko štatu - Floridu.
Lai arī biju un jutos tiešām slima, dzēru kaut kādas ārprāta antibiotikas un biju pirms tam par viskaut ko pārstresojusies, ceļojums bija vnk neaizmirstam, kā arī zināmā mērā ietekmēja vairākus manus uzskatus un priekštatus par pasauli un cilvēkiem kopumā.
Tagad, atceroties to, ka februāra aukstumā un skarbumā Tu vari nonākt kādā vietā, kur spīd saule, aug palmas un pie kājām skalojas Meksikas līča vilnīši, krastā izskalojot pasaulē skaistākos gliemežvākus... liekas, ka šobrīd izdarītu gandrīz jebko, lai tur nonāktu vēlreiz. :)
Bet kopumā - cik labi, ka cilvēkam ir atmiņas. Un ne tikai notikumu, bet arī sajūtu atmiņas. :) Tāpēc man šodien somiņa līdzi ir pāris apelsīni un Sanibel salā iegādātais lūpu spīdums ar tā īpatnējo smaržu :)
Visā dzīvoklī, protams, varēja dzirdēt.
Tikai pēc pusnakts atcerējos, ka viņam taču ir beidzies ūdens dzirdītavā.
Te nu brīnums, ka mazajam pūkainim jāžagojas...
Ja kādam vēl neesam piekabinājušies ar visām savām ķepiņām, padodiet tik ziņu par savu lietotājvārdu... :)
Varbūt kāds jau sen tādu ir iekārojis... varbūt noderēs Ziemassvētku ballei... bet varbūt vēl labāk - kādai Ziemassvētku dāvanai :)
Lai nu kā, gribēju ieteikt šo smuko lietiņu - unikālus žabo, - arī jums.
Bildes un kontaktinformācija šeit.
Viss skaistais, protams, beidzas tik ātri, ka nepaspēj to īsti aptvert. Esmu jau atpakaļ darbā, un mans mini-atvaļinājums ir paskrējis vēja spārniem.
Bet bija forši. Tiešām forši - aizbraukt uz saulainu vietu ar divām mīļām draudzenēm un vairs nedomāt par darbu un ikdienas steigu.
Laika bija maz, bet mums ārkārtīgi veicās :) Un Stambula mums katru rītu smaidīja pretī ar saulainu smaidu, taču atvadoties no mums skumji raudāja... :)
P.S. Un, lai arī ko nejauku jums teiktu par Turciju un turkiem, nevajag ticēt. Vajag aizbraukt un pārliecināties, ka tie ir "klusā telefona" efekta rezultātā radušies stereotipi.
Kārtējā apsēstība. Es laikam nevaru tā mierīgi dzīvot un priecāties par to, kas ir. Ieraudzīju pavisam nejauši draudzīgajā portālā sludinājumu par auduma ziedu veidošanas kursiem... Paskatījos... Bildes tik smukas :) Tagad man, protams, vajag. Un tieši ir vienu reizi nedēļā, tajā vakarā, kad man nav neviens mākslas kursu priekšmets... Bet tas arī ir vienīgais darbdienu vakars, kad ir laiks skriešanai. To es arī negribētu mainīt, jo tādā gadījumā progresa vietā mani sagaidīs tikai un vienīgi regress. Un to es šobrīd nekādi negribētu pieņemt! Laikam būs kaut kā jāpaciešas vai jāpameklē kaut kas cits... citos laikos. Jāsāk reiz domāt saprātīgi un iespējas uztvert mierīgi un pārdomāti.
Bet kārdinājumam... dažas bildes :)
Čīles vāvere ir ārprātīgi nemierīgs radījums.
Jau kopš piektdienas vakara, no mājām ejot, vīrs noslēpj "vitāli svarīgākos" vadus...
Iemesls tam, protams, ir Čīles vāveres jaunākās izdarības.
Piektdienas vakarā, pārvelkoties mājās nakts tumsā no Spices nakts iepirkšanās, atklājām, ka vienas no būrīša durtiņām (kuras vēl nav aizsietas ar stiepli) ir attaisītas vaļā. Būris, protams, tukšs... Kurš gan sēdētu būrī, ja ir iespēja lekt ārā un doties pa taisno uz dzīvokļa kārdinošāko un vilinošāko vietu, kas atrodas starp virtuves sienu, grīdu un plīts aizmuguri... Sēdēt tumsā un putekļos aiz plīts, protams, ir daudz, daudz aizraujošāk, nekā sēdēt ar barību, sienu, skrienamo ratiniņu un graužamajiem zariem apgādātā būrītī...
Tāpat arī vakar vakarā Čīles vāvere vēl ilgi pēc mūsu atnākšanas cilpoja pa dzīvokli, līdz ielīda radiātorā un sāka tur kaut ko grauzt ar skaļu troksni.
Tagad domājam risinājuma variantus... Laikam būs jāseko draugu piemēram un būris jāaprīko ar piekaramo atslēdziņu. Njā.
Šeit Šarls Degū vēl tikai viena mēneša vecumā (kad būra atlaušanas idejas vēl nebija tik ļoti apsēdušas mazā pūkaiņa prātu):
/Pols Grejs/
Laikam pirmo reizi mūžā esmu ieguvusi godalgu sporta sacensībās...
Sestdien skriešanas sacensībās 2,8 km distancē ieguvu trešo vietu :O
Diezgan jocīgi vispār! :)
Bet prieks! :):):)
Nu tā, fantastiski...
Salsas IV kursam tomēr ir pārāk mazs interesentu skaits, tādēļ tas nebūšot :( Varot iet uz priekšzināšanu salsu... Bet tā ir citā laikā, un citā laikā es savukārt netieku.
Salsas IV vietā/laikā tiek piedāvāts Latīņamerikas deju kurss iesācējiem (Bačata, Bačatango, Rietumkrasta svings un Ča-ča-ča)... nezinu, varbūt tiešām jāpamēģina kaut kas jauns?
Kaut gan man tomēr vis-vis-visvairāk Salsa iet pie sirds...
/ R.Tagore./
(Vispār par šo te man vajadzētu ilgāk padomāt... Mhm!)
Nepietiek ar to, ka ir kaut kāds vnk vājprātīgs darba apjoms. Turklāt vēl tāda darba, kas izsmeļ visus emocionālos resursus tā, ka visa apkārtējā pasaule sarūk datorkastes un exeļa tabulas lielumā... tā, ka, izejot ārā no biroja, sāc tikai aptvert, ka aiz biroja sienām rit īsta dzīvība, un citi cilvēki ir patiešām dzīvi, priecājas, smaida un smejas... un JŪT!!! Tajā laikā, kad Tu, kā tāds ieprogrammēts robots tikai strādā un strādā, un stādā... Rodas sajūta, ka tas, ka visu dienu runā ar cilvēkiem, paņem kaut kādu daļu no Tevis, dienas beigās atstājot Tevi pilnīgi iztukšonu un emocionāli vienkārši trulu. Normāli tas, protams, nav.
Nē, bet tas vēl nebūtu viss. Papildus tam Tev vēl ir jākalpo par kompleksu "novadītāju" citiem. Citreiz brīnos, par kādiem nopelniem iedala tos "pilnos kompleksu komplektus"?!
Labi, viss ir labi, man ir darbs.
;)
P.S. Profilaksei atkal jāaplūko brīvprātīgā darba piedāvājumus Āfrikā!
Lai visiem jauka diena! :)
Mīļajam - buča! :)*
/ B.Šovs./
Sēžu un ar pusaizmigušām acīm skatos monitorā (bijou modusies 3:50 no rīta), absolūti mehāniski papildinu datu bāzi, ar vienu vienīgu domu - beidzot doties prom... Pēkšņi dzirdu no ārdurvju puses klikšķi, it kā kāds nāktu iekšā. Nedaudz jocīgi, jo man likās, ka durvis ir aizvērtas (no ārpuses tās nav attaisāmas bez atslēgas vai darbinieka kartes...), bet nu neko, gadās jau arī, ka durvis neaizcērtās līdz galam. Tad var ienākt bez "palīglīdzekļiem". Sēžu un skatos uz durvīm, gaidot, kas ienāks. Bet neviens nenāk. Nu labi, cik tad ilgi var uz durvīm skatīties, mājās taču gribas... Pamanu, ka pie ieejas durvīm ir izslēgusies gaisma, kas automātiski izslēdzas, ka ilgāku brīdi telpā neviens nekustas. Nodomāju, ka skaņa nākusi no gaismas izslēgšanās klikšķa un strādāju vien tālāk.
Paiet vēl kāds ilgāks brīdis līdz izdzirdu atkal kādu klusu rosību pie ārdurvīm... Nodomāju, ka nu beidzot nācējs (manuprāt, protams, kāds no kolēģiem, jo kādēļ lai šādā laikā nāktu kāds cits?!?!) būs sadūšojies nākt iekšā... Dzirdu, ka ieejas ārdurvis klusām tiek atvērtas un skatos uz durvīm. Un par pārsteigumu sev ieraugu nevis kādu no kolēģiem, bet gan lēnu un piesardzīgu iekšdurvju roktura kustību, kas lēnītēm, lēnītēm un klusiņām tiek laists uz leju... Te nu man beidzot pielece, ka nācējs nebūs nedz kolēģis, nedz jebkāda cita ar darba jautājumiem saistīta persona... Tajā brīdī man palika tā kaut kā nedaudz neomulīgi, jo nezināju īsti, ko vislabāk tādā brīdī darīt. Saukt Jāni varētu būt diezgan bezjēdzīgi, jo viņš ir tālu, iespējams, nedzirdēs, iespējams, nenāks uzreiz, kad saukšu... Bet nu ilgi domāt arī nevarēja. Paņēmu durvu atslēgas pulti un nospiedu, jo ārdurvis tāpat jau bija vaļā, bet pults nospiešana rada signalizācijas klikšķim līdzīgas skaņas... Izdzirdot durvju klikšķēšanu, nelūgtais viesis tik pat klusi, bet daudz ātrāk durvis aizvēra un ātri devās prom.
Pēc brīža ar kolēģi nosecinājām, ka treptelpā vairs neviena nav un ārdurvis ir kārtībā.
Jāatzīst, ka, lai arī viss beidzās labi, pārāk patīkami tas viss nebūt nebija.
Ātri pabeidzu vissteidzamākos darbus, ieslēdzu palikušo birojā kolēģi un piesardzīgi devos mājās.
Bet te nu mans secinājums: tas, ka laiks vēl nav vēls un birojs vēl nebūt nav tukšs, neattur zagļus no mēģinājumiem papildināt savu materiālo bāzi uz citu rēķina... :(
Esiet piesardzīgi!
Vai laiks kādreiz būs? Vai arī tas ir vienkārši attieksmes jautājums, ko iespējams atrisināt jau tagad, pieņemot dažus radikālus lēmumus?
Vai arī es esmu cilvēks ar iedzimtu vajadzību pēc laika trūkuma?
Vemt gribas, tas arī viss, ko šobrīd izjūtu pret pastāvošo situāciju.