Pirmo reizi mūžā es jūtu neatkarību no mammas / no terora.

Lai arī mūsu šīsvasaras konflikts ir bijis diezgan gnarly and wack, manuprāt, tas mani ir kaut kā aktualizējis kā cilvēku. Jo pēc neiespējamas sišanās pret stiklu kā aptrakušam zvirbulim, mēģinot sevi pierādīt un paskaidrot, izmisīgi sevi padarīt par tīkamu un atzīstamu, bet visam, arvien, mūžīgi, atkal un vēlreiz - neveiksmīgi. Es jūtos kā pēķšņi izgājusi ārā no ciešas, smacējošas istabas, pilnīgi plašā un svaigā gaisā.

Redzot, ka iespējams nekad neesmu viņu interesējusi ka jūtošs cilvēks, bet tikai kā kaut kāds nepakļaujams, kaitinošs projekts or means to an end.. un ka viss ko viņa ir teikusi vai darījusi ir bijušas visādas ego cilpas un viņas pašas pierādīšanās un atskaitīšanās pašai sev, es pēkšņi jūtos, kā kāds mani būtu atsvasbinājis un dienas vidū aizsūtījis mājās no smaga un sūra darba.

Lai arī, protams, ir debīli, ka cilvēkam, kam tev būtu jārūp visvairāk, tu teju kaut kā anti-rūpi, tas arī tevi atsvabina no pienākuma būt kaut kādam tādam un šādam, kas šim cilvēkam varētu teorētiski rūpēt. Un tajā vietā, tu vari vienkārši kļūt pats par sevi.

Varbūt viss šis ir mana vobla un murgi, un es 'vienkārši' nesaprotu mīlestības valodu, kur tu savam mīļajam liec justies kā sīkam draņķītim konstanti. Bet tagad es beidzot varu sākt dzīvot pati sev un savai ģimenei, kas ir vienīgie cilvēki, kam man ir jāatskaitās un jāpierāda, ka es viņus mīlu.