How despicable it is to play a victim and refuse love. Cik neķītras ir dusmas, cik ellešķīgs ir noraidījums.

Tas ir aptuveni tik pat degradēti kā seksuālas izvirtības. Tik nepiesātināmi kaismīgi dzert šķērmīgo, neķītro naida žļurgu, ka nevar vien atdzerties.

Es vienmēr domāju, ka it is a very far fetched, neiespējams scenārijs, kur man būtu dzīvē jāpiedzīvo the famous works of pure evil and malevolence, jo mana dzīve ir tik klusa un laba, un sane, prom no visām pasaules drāmām un kliedzošā. Plus, ja Sātans atnāktu, tad es zinātu kā pret viņu uzvesties tā, lai viņam būtu momentā garlaicīgi un viņš aizkratītos atpakaļ no kurienes nācis. Bet izrādās viņš var ieprināties jebkur, no zila gaisa, acu priekšā, vienā mirklī. Un tad mocīt un muļļāt savu upuri relentlessly. That said, tagad man arī ir ļoti skaidrs, ka cilvēks ieaicina Sātanu ar savām noslieksmēm uz to. Ja ir emocijas, kam tu nekritiski ļaujies, tad tur arī viņš tevi paņems, un stingri turēs un nelaidīs tāpat vien vaļā, un muļļās, un tev tas patiks, ko viņš ar tevi dara, un tu viņam arvien ļausies un ļausies un atdosies. Un Dievs un Jēzus un mīlestība un piedošana tev visi būs pretīgi, un tevi satracinās vēl kaismīgāk, un tu ļausies Sātanam vēl spējāk un dziļāk. Nēķītri.

Lesson in life: not to get flustered by Satan; hold the hand of Jesus ever so tighter.