Lai arī bērns tevi padara par labāko, iespējamo sevis versiju, pēkšņi arī tiek izgaismotas VISAS tavas siltās izvēles un kļūdas un briesmīgums. Tu konstanti jūties uz panikas robežas, par pilnīgi visu vainīga, un kā mazā lāme kāda tu vienmēr esi bijusi un būsi. Tavs bērns tup kā mazs dieviņš un skatās uz tevi ar visuma piedodošajām, laipnajām acīm, nemaz nezinot vai neinteresējoties par to cik tu esi slikta un vāja. Bet nekas, jo tu to tagad zini un redzi viņa vietā.

Kad ir bērns, tu visu dari tūkstošreiz vairāk un smagāk, bet nekad neizdari pietiekami, un izdari neticami slikti kaut kā, priekš sava mazā ķēniņa.

Bet tu turpini sevi izdzīt, jo kad mājās ir ieradies Dievs, tad šis ciemiņš ir jāapkalpo un jagodā bezgalīgi.

*

Jeb, es tikai tad atzīšu, ka esmu sufficient māte, kad māja būs kārtīga, es būšu izcepusi toddler-friendly pankūkas, un būšu tik jestrs rotaļbiedrs, kā Pipins un Merijs.