Kristietības slikti izskaidrotās vai vismaz nepietiekami adresētās (tā lai sasniegtu meinstrīmu) problēmas.

Kristietība ir ļoti strikta pret to ko drīkst un ko nedrīkst. Desmit baušļi ir tik stoiciski nepielūdzmi un aprauti nediskutējami. Un tad no viņiem izriet visādi dos and don'ts.

Bet tikmēr Dievs mīl visus perdeļus pēc kārtas, un attaisno pat pretīgākos viepļus - anything goes, Putins viņam ir tikai mazs nomaldījies kaķēns.

Tātad loģika ir tāda - dari tikai labu, bet ja nespēj, ir OK, jo tu tikuntā esi vērtīgs un mīlams.

Plus vēl, visi tie gadījumi kur viņa bērnus ir pārņēmis sātans ar savām piecdesmit nokrāsām.. vai tie vēlaizvien ir tad Viņa bērni, vai inkubējies un izdzimis kaut kas cits jau no viņiem? Un ja ir izdzimis sunpurnis no viņiem, tad vai sunpurnim ir equal loving rights to freedom of will?

Viss ir ļoti neskaidri. Bieži atbilde ir tikai - neskaties uz ļaunumu, mind your own business, neskaties atpakaļ, fokusējies tikai uz labo, ziņkāre ir ļaunuma pazīme, un varbūt ka zinātkāre arī.

This is where so many people are lost and aversed.

Kāpēc Dievs savas mīlestības vārdā nevarētu iejaukties un palīdzēt iznireļiem saskatīt gaismu? Viņš taču it kā visu laiku visiem palīdz, iedvesmo, sijā žēlsirdību kā pavasaris saules starus.

Vai ir laba mode atļaut ļaunumu atļaušanas pēc? Kaut kā ciniski..