No vienas puses, atkal lasot Harija whingefest, man gribas spēji un sāji čanelot kaut kādu uzbudinātu Pīrsu Morganu un nolamāties, ka ko var ņerkstēt un vaidēt, life is a tough bitch and then you die bitch.

But then I was like hold up bitch..

Tikpat labi es varētu teikt, ka ko var karaliene un parējā viņa ģimene ņerkstēt un vaidēt. So Harijs pastāstīja kā viņam gāja. It doesn't mean he totally hates his family, it just means he had sad emotions and felt anxious. If anything, mēs visi tā jūtamies, un tas, ka kāds to pasaka publiski ir pat labāk priekš pārējajiem depresuxām, because then you feel less alone un vari openly runāt par to, ka dzīve ir prostitūta. Kāpēc tad visi boifrendi vienmēr saka 'girl, you have to tell me when you're upset otherwise I don't know what's going on and then I get upset too.'

So tagad, I literally don't care for anyone who criticizes anything. Lai cilvēki runā un stāsta par savām dvēseles stīgām un miglā asaraino logu. It doesn't mean they are sissies or meanies. Tas vienkārši nozīmē, ka they don't wanna brush off existential feels, and are not afraid to admit sads but truths.

Protams, ir arguments, ka labāk nepateikt, ka ienīsti, kā tētis vai mamma pret tevi izturējās, ja kopumā un it sevišķi apzinies, ka arī viņu dzīves bija bitches and hoes.. bet tikpat labi es varētu pārmest Bon Jovi ka viņš vāvuļo par savu nelaimīgo mīlestību, tā aizvainojot visas tās beibes kuras ļauj citiem mužikiem sev likt roku matos.

Honestly, es jums saku, runāt par emocijām ir normāli, aizvainoties ir normāli pat ja ne ideāli, un aizvainoties par citu aizvainošanos ir daudz neideālāk bet arī normāli.

Viss ir normāli, visiem viss ir normāli.