Postmodernismā viss ir relatīvs, kamēr tu nesāc visu apspriest ar vārdiem, kas paši par sevi nav un nevar būt relatīvi. Patiess postmodernisms ir klusais retrīts tavas esības atlikušajā garumā. Kamēr vārds cēlies no zvaigžņu putekļiem ir esības kronis stiprāks par atompastu. Basically you cannot say 'subjective' without subjecting it to an objective meaning. Tu varbūt vari izdomāt jaunu valodu, kur vārdi tiek apdeitoti ar katru jaunu dvesienu, un tad kaut ko nomuldēt, kas būs kolosāli relatīvs priekš citiem, bet nu atkal - ne priekš tevis. Vai arī vienkārši klusēt, un tas būs vienkāršāk un patiesāk. Nekā ar vēsturi pielādētiem vārdiem apgalvot, ka šie paši vārdi ir izolēti subjektīvā apziņā un neko būtisku nenozīmē. Pat ja tu izlobotomizē vēsturi no savas/citu apziņas, tagad tad tev ir vārdi, kuri tu zini - nozīmē, bet alas neatceries ko. Unconscious objektivitāte - vēlaizvien atompasta.

Kad es būšu pasules diktatore un Lielā Māsa, es vienkārši izsvītrošu postmodernismu no curriculum ar sarkano flomāsteri (nevis vanilla pildspalvu), kā cringy blooper that shall ideally never be brought up.

Plus, var piemuļķot apziņu, bet ne collective unconscious - tur arvien un vienmēr viss ir objective, ontological, omniscient.

"You have the luxury of rejecting religion if you're in a culture which kind of holds it up. But if you're in a culture which has nothing.. If you're in a culture which has replaced any sense of the divine, any sense of the sacred with basically consumerism and individualism, then rejecting religion is suddenly not a fun piece of rebellion anymore."