I know I know.. greatest conspiracy that there is no conspiracies..

Bet dažas dienas, man šķiet tik sirreāli, ka nu jau visi ir pieņēmuši pandēmiju, kā way of life. Un nevis aktīvi un apzinīgi pieņēmuši, bet tipiskā cilvēku manierē, kur tie mazliet pukst un pūšas, bet aizrit dažs laiks, un tagad šis jaunais, shiny būris ir pārvērties par fenomenu, kuru ja kāds caurkritējs izaicina, viņi vienkārši apātiski vai pikti atbild 'It is known / This is how we live now.' un uzbrūk caurkritējam kā balti, svēti asinsķermenīši.

Protams, ir jauki domāt par visiem veidiem, kā cilvēki saglabā dvēselīti, ar mazajiem darbiņiem un brīnumiem. Ziņu onkulis televizorā mazliet histēriski sajūsminās, par pusi, kurš pirms pandēmijas bija mūziķis, bet tagad piegadā Bezosa paciņas un saņēmējiem nospēlē savu dziesmiņu, lai redzētu viņu smaidus, kas viņam pietrūkstot no koncertu laikiem.

Vai cilvēkus var nicināt par viņu aušību un snaudulību, ja viņi ir tik maigi un bērnišķīgi priecīgi par vistrauslāko puķīti, kas uzplaukst caur cietuma klonu? Kas tu esi par raupju nezvēru, lai satriektu viņu dvēseles pumpurus ar patiesības skaudro piestu?

Apzinoties, cik neviennozīmīga un traģiski cilvēcīga ir šī kārtējā pasaules epizode, grūti ieodmāties, no kuras debespuses nāks Lāčuplēsis no kuras atskries Aragorns. Tādam cilvēkam kā man šis ir tikai kārtējs, depresīvi didaktisks posms, kur saskatīt smalkās aizmirstības mehānikas.. citos un sevī. Kā tās izspēlējas absolūti visās sabiedrības jomās. Nav vairs tik ārkārtēji domāt, ka sabiedrība palaista pašplūsmā, bet tik pat labi, gan jau ka spējāk - pakļauta dažādām valdību ideoloģijām, atkal un atkal atjēdzas un zūd pazīstamos un pavisam jaunos elles līmeņos. Jā, puķītes tur turpinās rēni plaukt, un ziņu onkulis priecāties, bet būtu labi kādreiz pamosties pasaulē kas nav arvien skaudra un skaudrāka.

No vienas puses visus iepriekšējos manas jaunās dzīves gadus, es pie sevis paslepšus draudīgi domāju, cik neiespējama ir šī utopija, kas manai pasaules daļai ir pieejama. Neierobežota komunikācija, materiaālisms, pārvietošanās spējas, ambīciju piepildīšana,.. runas brīvība. Kamēr citi pasaules cilvēki mokās badā un pagrimumā, es savā Brimingham bedroom, ar biļeti uz Latvijas ārēm, biļeti uz Vjetnamas ārēm, kundziņa mielastu, leisurely hobijizglītību, uzticamo bankas kontu, resīti tur, kafūzi šitur, Deliveroo monthly un ķinīti weekly, varu bezrūpīgi pļumpēt vīnu, purpināt reibinošas patiesības un nepatiesības, un raudāt sava nodabā ar Antonu par to, cik dzīve ir grūta un debīla. Tāda utopija, kā bagātīgs uzklāts galds, uz kura ir nedabiski, šķebinoši daudz izvēles, un tas viss ir nozagts, es stūrī vaidu un drebu, un kuru katru brīdi pie durvīm taču ir jāklauvē bendei.

*

Vakar man prātam iztraucās cauri iepriekš nemanīta, bet šķietami svarīga doma-jautājums. Pasaulei ir daudzkārt nācies iekrist pazemē. Un es domāju, kas ir bijuši tie notikumi, impulsi vai cilvēki, kas to atkal un arvien izvelk laukā? Drīzāk jau un noteikti jau, ka cilvēki nevis notikumi. Un kas viņiem ir kopīgs? Kādas ir viņu iezīmes? Tas noteikti nav vairākums. Un pavērsiens parasti notiek diezgan spontāni, teju pavirši, kā serendipity. Tur notiekti ir sava veida momentum, un iespējams build-up cilvēku individuālās psihēs, bet then again, varbūt build-up ir iekš collective unconscious. So ja tu par to domā, tad arī es par to sākšu domāt un trešais un tā talāk un tā joprojām. Bet kas-kurš rīkosies?

Atkal jau nežēlīgās ievas.

Es nevaru tā vienkārši iet un viņas smaržot.. tā it kā viņas būtu kaut kādas tulpes. Es negribu viņas lauzt un nest mājās, kā kaut kāds asinskārs nezvērs. Un es nevaru no viņām izvairīties, jo es zinu, ka viņas tur ir un neiešana pie viņām ir prasts bad faith. Es nezinu ko darīt un ar šādu sajūtu katru pavasari ir jādzīvo. Jāskaita un jāpieskata viņu krāšņuma dienas un stundas.. ka tikai ziedlapiņa neatveras, ka tikai slepeni neizgaro nebūtībā, ka tikai nenokrīt. Es to nesauktu par dzīvošanu, bet gan totālu dezorientāciju, mokpilnu cīņu un knapu izdzīvošanu.