Es ceru, ka tas astrazenekas asinsreceklis nenovedīs pie perpetuāla lokdauna. Nezinu vai hormoni vai ziemas nogurums, vai dižais lokdauns, bet piezagusies šāda tāda apātija. Cik var iet pa vienām un tām pašām ielām, cik var iet uz veikalu pirkt vistas gaļu, cik var darīt vienas un tās pašas mājas lietas. Daudz var! Bezgalīgi var! Bet atmiņas par zudušo rotaļu pasauli vēl ir pārak spējas, lai to sāktu izbaudīt.

Dažreiz es jūtos vainīga, ka varbūt R ir tik pat garlaicīgi kā man, un ka es nespēju ierosināt neko jautru un radošu ala 'hei, aizlaižam uz otru pilsētas galu un tur kaut ko daram bla bla jē', bet tad es atceros, ka otrs pilsētas gals ir tik pat iedolbīts lokdaunā kā šitais gals. Ka vienīgais spontānais, ko var darīt ir pirkt kafiju ar bulku, iet pa parku un komentēt cik mašīnas netīras palikušas.

Labi, ka apziņa nav lokdaunā bet gan visur kosmosā kā parasti.. pēdējais laiks iemācīties iet astrālī.