Mood: Oat cranberry white chocolate cookies ✞

Ir tik dīvaini, katrreiz domājot par to kāda es biju senāk un tagad. Kad es senāk rakstīju, man bija sajūta, ka es esmu ierakstījusi un pavēstījusi daudz. Bet tagad, bieži, rakstot man ir sajūta, ka to, par ko es rakstu, es kaut kā samazinu un tam atņemu. Senāk runāt un domāt un rakstīt bija esības pierādījums un glābiņš no entropijas. Tagad, bieži, rakstīšana šķiet kā esības saduļķošana, grēkošana pret esību.

Dvēseles valoda ir klusums, un to iemācās pēc tam kad visspējākie vārdi kapitulē.

Senāk kad es rakstīju, man vienmēr bija sajūta, ka es beidzot esmu atradusi vistrāpīgāko veidu, kā klauvēt pie durvīm.. bet tās durvis nekad man neatvērās. Pateikusi savu gaumīgo lūgšanu, es tur sēdēju vienu mirkli, vēl vienu, bezgalīgi.. un gaidīju, bet visapkārt tikai totāls tukšums, tumsa, nekas.

Tagad, kad es klusēju, man ir sajūta, ka visas durvis, logi, esība ir vaļā un es varu iet visur, nevienu no bezgalības brīnumiem nenogalinot ar saviem sīkajiem, indīgajiem vārdiņiem.

Manuprāt, cilvēki narcisistiski pieprasa uzmanību no citiem, kad jūtas nepārliecināti par sevi, jo nezina, kas viņi ir. Ja cilvēki zinātu, ka nāk no Dieva, tad viņi staigātu apkārt mierā un saticībā ar līksmību sirdī un pašpārliecinātību, ar zināšanu un pilnību. Jo pat, kad tev vairs nekā nav un tev nav pat neviena drauga, ja tu turi skaidrību sirdī un maņās, tev arvien pieder visi esības plašumi tajā un aiz tās.

Dievs ir vienīgais, kas šiem izslāpušajiem nabagiem spēj dot remdējumu, ne jau citu nabagu spiešana pie zemes, asintiņas tecināšana un tiesāšana.

Tā kā cilvēki ir nogalinājuši un pazaudējuši Dievu, visu to, kas viņiem dabiski būtu jārod sevī kā Dieva iemiesojumā, un Viņa žēlastībā un laipnībā, viņi pieprasa no knapi velkošas, bankrotējošas pasaules. Nabagi diedelē no nabagiem un viens otru nīcina, nezinot ko dara.

Tikai tie cilvēki, kas atradīs atkal Dievu, autentiski izdzīvos un spēs jebkad būt laimīgi savā ādā un savā esībā. Tikai tādiem cilvēkiem arī būs, ko piedāvāt citiem.

Es nevaru saprast, kāpēc to ko brīvi var paņemt no Dieva, cilvēki vardarbīgi spiež viens no otra? Tā ir mīlestības un saticības pretējība un gara nāve, no kuras mīlošai būtnei vajadzētu būt instinktam atkāpties.

Vai šis maitājums ir cilvēka daba vai kāda cita spēka lolojums?