Pēdējos mēnešus, vai pat jau kādu gadu, katru reizi, kad man tuvojas ovulācija I feel existential dread. Jo no vienas puses es ļoti negribu palikt stāvoklī, jo man gribas dzert vīnu, bumbulēt un all in all es vienkārši jūtos inept, dumb and not right somehow. Bet no otras puses, es vienmēr esmu gribējusi ģimeni, es mīlu R, un es zinu, ka mums būtu super cute mexican-latvian baby. Es arī zinu, ka es neesmu pārāk debīla un māku darīt visādas lietas, lai parūpētos par sīku radījumu. Bet man ir bail, ka man ar viņu piemetīsies vobla, angsts un abysmal tedium, un ka es sākšu sevi nicināt arvien vairāk un jutīšos sev pretīga. Plus nauda.. vienmēr nauda.. un telpa.. un vieta.. un darbs. No otras puses bērni ir visādās saskretušās čuhņās un deprivations dzimuši, plus ir negodīgi un pat grēcīgi manu cushy dreamy living salīdzināt ar čuhņu.

I guess what makes me anxious the most ir, ka R it kā visu ir atstājis manā ziņā, ka viņš neierosina sarunas un negrib analizēt faktorus. Un es zinu, ka ja es ierosinātu viņš gribētu runāt, bet kāpēc viņš neierosina!? No vienas puses man vajadzētu justies empowered, ka viss ir manās rokās un es esmu savas dzīves kapteinis, bet tas arī jūtas vientulīgi. Es negribu būt vientulīgs kapteinis.

Plus mani kaitina, ka es nevaru vienkārši izdzīvot bland, regular life. Ka līdz ko tu esi sieviete, tā uzreiz bērns ir lielā, baismīgā realitāte, kas uz tevi zobgalīgi skatās, un gaida, kādu pozīciju tu ieņemsi. Gan jau ka mužikiem arī tā ir liela realitāte, bet vismaz pēc R demonstrētā, viņiem viss būtu vienlīdzīgi jebkurā gadījumā.

My latest Google search: what nice things to do for my kikimora

Karoče, es jau iepriekš rakstīju, ka man nekad dzīvē nav nevienā īriņā tik lielos kvantumos plīsušas lietas, kā jaunajā dzīvoklī. Tagad to garajai listei ir pievienojusies krāsns.. ūn nedēļu vēlāk - veļasmašīna. Galvenais, ka leilais vairums plīšanu un negadījumu notiek virtuvē, tāpēc man ir pamatota aizdoma, ka virtuvē dzīvo ja ne dusmīga, tad vismaz melaholiska Kikimora. Es pat esmu dzirdējusi maigu, smilkstošu balstiņu šad tad, ko pirms tam norakstīju uz pliku pārklausīšanos vai grīdas dēlīšiem. "When the kikimora inhabits a house, she lives behind the stove or in the cellar, and usually produces noises similar to those made by the mice in order to obtain food."

Kad es dzīvoju Balham, man arī bija diezgan liela pārliecība, ka ir Kikimora, bet viņa bija priecīga un laipnīga. Kas man liek apsvērt faktorus. Es pašreizējo dzīvokli turu tādā pašā kārtībā un standartos, kā iepriekšējo, tāpēc tās nav manas mājsaimniecības spējas, kas viņu trigero. Visticamāk viņa ir bēdīga, jo dzīvoklis iepriekš nebija labi uzturēts, un viņa netic, ka mēs šeit esam uz palikšanu, un ka mums vispār rūp. Tāpēc tagad mans projekts un uzdevums būs viņu pielabināt un nomierināt. Tagad tikai man jāatrod, kas Kikimorām vēl patīk, izņemot tīras grīdas, ka smaržo pēc svaiga Domestos. Esmu mēģinājusi kūpināt salviju vairākas kārtas, bet tas uz viņu neatstāj lielu iespaidu.