03 March 2019 @ 04:18 pm
 
Man vienmēr ir bijusi izteikta nepatika pret pagātni, tāpēc, ka viņu nevar mainīt. Savukārt dažas reizes, kad esmu devīgā garstāvoklī, es iztēlojos, ka var gan mainīt, un aktīvi ap un ar to darboties tik daudz, cik atļauj tai pasvītrot tagadni. Nu un no tagadnes izriet visa bezgalība trejdeviņos vektoriņos.

Tāpēc, domājot par nāvi. Lai arī tas, cik spēji apraujas laiks un visa nepasacītā un neizdarītā un nepieredzētā bezgalība vēl priekšā un, galvenais, pats neatkārtojamais, neaizvietojamais, neprecendentētais fiziskums pasaules miesā (kā gabals tiek izrauts), visam stāv pāri nosacītība. Naids pret pagātni, ka to nevar mainīt, bet sāpīgi atjauninoša apziņa, ka to var mainīt tik daudz, cik tev gribas manīt tās impaktu uz un mainīt savu apziņu par tagadni, kas veido nākotnes iespējas un visu turpmāko bezgalību visiem kopā.