Es šorīt trīs stundas pavadīju klusumā, kārtojot un metot ārā vecas mantas. Tas tiešām palīdz, klusums ir kā putekļu sūcējs prātam, kā glāsts.
teikt
- October 16th, 2017
16 October 2017 @ 12:55 pm
16 October 2017 @ 04:35 pm
blade runner 2017
Šodien Lodnonā ir nākotne un beigu laiki, sešas apokalipses pazīmes un Hefe filtrs. Pirms pāris stundām bija silts, bet preteklīgi silts vējš, kāds Oktobrī nedrīkst būt, un saule slimīgi mirgoja kā blāva murgu lampiņa aiz vairākām blīvām, smilšpelēkām mākoņu kārtām, lapas strauji un neapdomātos virzienos skurināja vējš.
Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.
Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 20:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.
Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.
Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.
Man kaut kā krāsnī sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.
Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 20:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.
Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.
Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.
Man kaut kā krāsnī sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
16 October 2017 @ 04:53 pm
blade runner 2017
Šodien Londonā ir nākotne un beigu laiki, sešas apokalipses pazīmes un Hefe filtrs. Pirms pāris stundām bija silts, bet preteklīgi silts vējš, kāds Oktobrī nedrīkst būt, un saule slimīgi mirgoja kā blāva murgu lampiņa aiz vairākām blīvām, smilšpelēkām mākoņu kārtām, lapas strauji un neapdomātos virzienos skurināja vējš.
Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.
Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 19:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.
Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.
Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.
Man krāsnī kopā ar burkānu un kartupeli sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
Stundu vēlāk no Rietumiem sāka velties vēl blīvāki, vēl tumšāki mākoņi, kas nebija negaisa mākoņi. Apkārtne palika krēslaini oranža, preteklīgs silts vējš turpināja tramdīt lapas, un kļuva tumšāks arvien.
Atnākot mājās pulkstenis bija 15:15, bet iekšā bija tik tumšs kā 19:00, kamēr ārā arvien blāvs, oranžs mijkrēslis.
Vētru paliks arvien vairāk, putekļu arī. Atmosfēra pārklāsies ar putekļiem un saule būs kā blāva murgu lampiņa, augi un viss zaļais iznīks, un mēs varēsim ēst tos treknos kāpurus no proteīna fermām.
Un atkritumi, varbūt mēs tomēr noslīksim atkritumos. Miljardiem miljards plastmasas mantiņu, kastīšu, maisiņu, pudelīšu, daļiņu, kosmoss plastmasas daļiņu, kas iespiežas Zemē un mūsu ķermeņos.
Man krāsnī kopā ar burkānu un kartupeli sanāca ielikt cepties uz pusēm pārgrieztu ķiploka galvu, un visa māja smaržo pēc ķiplokiem, kamēr ārā viss ir blāvs un oranžs un logos kauc vējš, un es tagad par to tikai attapos.. tā nav tikai filma, it's collective unconscious.
16 October 2017 @ 08:55 pm
Vienmēr, kad es arvien dziļāk un dziļāk saprotu savu atstatus būtību, es izjūtu spēju nepieciešamību sevi nodefinēt šajā lomā. Nodefinēt tā, lai es tajā spētu izdzīvot ar godu.
Man šķiet Dievs ar savu pasauli pret mani spēlē tādu ambivalentu spēli. To sakot.. es zinu, ka Dievam un pasaulei es esmu zemāka par zāli un absolūti neievērojama.
Es šodien ejot cauri dūmakai, aptumšotas saules apmirdzēta domāju. Par to kā, kad kārtējo reizi no dzīves nekaunīgi uzrodas kārtējais priekšlikums un gadījums, kas pieprasa manu izmisīgo lēmuma pieņemšanu, kur ir konkrēti izvēles varianti, es nevienā no scenārijiem neuzvaru. Manuprāt, kas mani ļoti sāpina, nav tā, ka Dieviņam ir padomā viens labākais scenārijs priekš manis, ko viņš karsti un sāpīgi vēlas lai es izvēlos. Ja tāds būtu, es tik karsti gribētu to piepildīt. Drīzāk viņam ir vienaldzīga mana izvēle per se, jo viņš kā izejvielu spēs izmantot jebkuru manu izdarīto izvēli. Ja es kļūstu sāpīgi ievainojama un izvēlos sirds pieprasīto, tad Dievs man varbūt nopaijās galvu un teiks šis ir labi, es būšu mazliet nomirusi, ar mazliet asiņainas laimes sajūtu varbūt uz brīdi, līdz es noasiņošu pavisam. Vai tiešām man ir jāizvēlas starp laimi un dzīvību. Bet šķiet manī ir pārāk daudz tumšuma, lai es jebkad spētu būt tīra laimīga.. nē, laime man kaut kādā ziņā ir nepieņemama. Tāpēc es noteikti izvēlēšos vienu no atlikušajām divām izvēlēm. Es izvēlēšos ar ledainu nepatiku un reizē patiesu, dziļu līdzjūtību sirdij pārlaist attālu, cinisku un karsti līdzjūtīgu skatu, un izlikties, ka its application has not been filled out properly to be considered. Tas būs grēks un Dievs tad no manis pataisīs uncanny piemēru citiem cilvēkiem, so viņam tā ir win win situācija. Nu un trešais variants, protams, ir sirdsmīļais limbo, kur es turpinu impotenti trīcēt un šaudīties un neeksistēt un baiļoties, kamēr Dievs mani apmētā ar savām bezgalīgajām iespējām, kuras es sākotnēji gribu izmantot, bet pēcāk noraidu. Un Dievam šajā trešās izvēles gadījumā arī nekas netraucē, jo viņa kolekcijā ir bezgalīgi daudz izejvielas, notikumu, gadījumu, iespēju. Lūk, manuprāt, Dievam ir absolūti viens pīpis, kas notiek ar individuāli. Individuālis var darīt to uz ko viņš vairāk sliecas, un Dievam būs win win. Protams, ja vien es nepieļauju smagu kļūdu vispār šo apskatot naivi laiktelpiski ar brīvās idejas maldīgo sentimentu. Varbūt es, viss ko es daru un izvēlos, mana dzīve, viss esam Dieva atmiņa no sen aizgājušiem laikiem.
Un šeit, savu novērojumu galarezultātā es esmu sapratusi, ka mana esība ir sava veida kaiju vērošana. Es neesmu kaija, es tās nevaru aizsniegt, un tās pie manis nekad nenolaižas. Es ik pa laikam lēkāju neprātā, satrakojos, domājot, ka nupat nupat es pacelšos spārnos līdzi, vai kāda kaija mani beidzot ieraudzīs, ka mana aukstā, badīgā roka pieskarsies tās siltajam debesu spārniņam, un eksistencē atvērsies spoža īstenība. Ka ir iespējama saikne ar pasauli. Bet ar katru kaiju, kas man pārlido un aizlido.. es redzu, ka es esmu vientuļš attāls vērotājs.
Protams, es to jau zināju, es vienkārši gribēju pierakstīt.
Un tagad es gribu sevi nodefinēt. Kāds kaiju vērotājs es būšu. Es gribu saglabāt godu un mieru, pārāk neaizrauties redzot kā vējš tās maigi nes, redzot baltus, mirdzošus spārnus saulē, un vistrakākais, to kliedzienus, kas dur tiešī sirdī. Es gribu izlikties un noticēt, ka šī tukšā, nepārredzamā pludmale ir mana valstība, kurā es dejoju ar grāciju un godu un mieru. Es dejoju un griežos un dejoju, un drīz es vairs sāpīgajām kaijām nemaz nepievēršu uzmanību, jo es esmu visskaistākā dejotāja šajā pludmales valstībā nevis naivs kaiju vērotājs. Kaijas, jūs man nevarētu būt vēl vienaldzīgākas.
Man šķiet Dievs ar savu pasauli pret mani spēlē tādu ambivalentu spēli. To sakot.. es zinu, ka Dievam un pasaulei es esmu zemāka par zāli un absolūti neievērojama.
Es šodien ejot cauri dūmakai, aptumšotas saules apmirdzēta domāju. Par to kā, kad kārtējo reizi no dzīves nekaunīgi uzrodas kārtējais priekšlikums un gadījums, kas pieprasa manu izmisīgo lēmuma pieņemšanu, kur ir konkrēti izvēles varianti, es nevienā no scenārijiem neuzvaru. Manuprāt, kas mani ļoti sāpina, nav tā, ka Dieviņam ir padomā viens labākais scenārijs priekš manis, ko viņš karsti un sāpīgi vēlas lai es izvēlos. Ja tāds būtu, es tik karsti gribētu to piepildīt. Drīzāk viņam ir vienaldzīga mana izvēle per se, jo viņš kā izejvielu spēs izmantot jebkuru manu izdarīto izvēli. Ja es kļūstu sāpīgi ievainojama un izvēlos sirds pieprasīto, tad Dievs man varbūt nopaijās galvu un teiks šis ir labi, es būšu mazliet nomirusi, ar mazliet asiņainas laimes sajūtu varbūt uz brīdi, līdz es noasiņošu pavisam. Vai tiešām man ir jāizvēlas starp laimi un dzīvību. Bet šķiet manī ir pārāk daudz tumšuma, lai es jebkad spētu būt tīra laimīga.. nē, laime man kaut kādā ziņā ir nepieņemama. Tāpēc es noteikti izvēlēšos vienu no atlikušajām divām izvēlēm. Es izvēlēšos ar ledainu nepatiku un reizē patiesu, dziļu līdzjūtību sirdij pārlaist attālu, cinisku un karsti līdzjūtīgu skatu, un izlikties, ka its application has not been filled out properly to be considered. Tas būs grēks un Dievs tad no manis pataisīs uncanny piemēru citiem cilvēkiem, so viņam tā ir win win situācija. Nu un trešais variants, protams, ir sirdsmīļais limbo, kur es turpinu impotenti trīcēt un šaudīties un neeksistēt un baiļoties, kamēr Dievs mani apmētā ar savām bezgalīgajām iespējām, kuras es sākotnēji gribu izmantot, bet pēcāk noraidu. Un Dievam šajā trešās izvēles gadījumā arī nekas netraucē, jo viņa kolekcijā ir bezgalīgi daudz izejvielas, notikumu, gadījumu, iespēju. Lūk, manuprāt, Dievam ir absolūti viens pīpis, kas notiek ar individuāli. Individuālis var darīt to uz ko viņš vairāk sliecas, un Dievam būs win win. Protams, ja vien es nepieļauju smagu kļūdu vispār šo apskatot naivi laiktelpiski ar brīvās idejas maldīgo sentimentu. Varbūt es, viss ko es daru un izvēlos, mana dzīve, viss esam Dieva atmiņa no sen aizgājušiem laikiem.
Un šeit, savu novērojumu galarezultātā es esmu sapratusi, ka mana esība ir sava veida kaiju vērošana. Es neesmu kaija, es tās nevaru aizsniegt, un tās pie manis nekad nenolaižas. Es ik pa laikam lēkāju neprātā, satrakojos, domājot, ka nupat nupat es pacelšos spārnos līdzi, vai kāda kaija mani beidzot ieraudzīs, ka mana aukstā, badīgā roka pieskarsies tās siltajam debesu spārniņam, un eksistencē atvērsies spoža īstenība. Ka ir iespējama saikne ar pasauli. Bet ar katru kaiju, kas man pārlido un aizlido.. es redzu, ka es esmu vientuļš attāls vērotājs.
Protams, es to jau zināju, es vienkārši gribēju pierakstīt.
Un tagad es gribu sevi nodefinēt. Kāds kaiju vērotājs es būšu. Es gribu saglabāt godu un mieru, pārāk neaizrauties redzot kā vējš tās maigi nes, redzot baltus, mirdzošus spārnus saulē, un vistrakākais, to kliedzienus, kas dur tiešī sirdī. Es gribu izlikties un noticēt, ka šī tukšā, nepārredzamā pludmale ir mana valstība, kurā es dejoju ar grāciju un godu un mieru. Es dejoju un griežos un dejoju, un drīz es vairs sāpīgajām kaijām nemaz nepievēršu uzmanību, jo es esmu visskaistākā dejotāja šajā pludmales valstībā nevis naivs kaiju vērotājs. Kaijas, jūs man nevarētu būt vēl vienaldzīgākas.