shodien piedziivoju nepatiikamu momentu. gaaju gar kanaalu no kamdenas, pa sauliiti, caur viitoliem, gar barzhaam, focheejot saulstarus un veeju kokos uz savas nekvalitatiivaas telefona kameras, eedu vegaanu shokolaades virtuli. te taalumaa saredzu virs krasta aiz tilta slejas interesanta instalaacija, gjeometriska, caurspiidiiga, it kaa tiikls, it kaa skaldnes savaadai maakslinieciskai instalaacijai, bet izskataas aizaugusi, vai ieaugusi parkaa. turpinu iet, redzu, tajaa iekshaa aug staavi koki un kruumi, tad redzu no vienas malas uz otru paarlaizhas liels, majestaatisks, balts putns, iekshaa, varbuut staarkjis. tad man saak praataa sasleegties, jo atceros, ka esmu tuvumaa zoologjiskajam daarzam. skatos, redzu vienaa no kokiem ieksh 'instalaacijas' satupushi taadi griffveidiigi putni, eerglji? saprotu, ka taa ir neliela teritorija, paarvilkta ar grotesku metaala rezhgji, kur iekshaa ir ieslodziiti dazhaadi, eksotiski putni. cilveeks ir panjeemis un ar metaala tiiklu noshkjeelis miniatuuru plekjiiti dabas, un tur ieslodziigjis putnus. taa kaa mazi beerni dara, nokjerot peli vai vardiiti, ieliekot kurpju kastee vai bljodaa ar zaaliiteem un zarinjiem un uudeni burkas vaacinjaa. es skatiijos uz to tiiklu un tad uz zilajaam debesiim taalumaa, un tad atkal uz tiiklu, un uz tiem putniem, un nodomaaju, ka tie putni neredz zilas debesis, bet tikai metaala shviikas, un vinji nevar briivi aizlidot, kur gribas, vinjiem ir jaalido no vienas malas uz otru, no viena koka uz otru, tresho un atpakalj uz pirmo. es no visas sirsninjas veeleetos, lai tie putni izveidotu slepenu beegshanas plaana pulcinju, atrastu veidu, kaa izlauzties, pa celjam atlauztu arii blakusesosho zoodaarzu, izlaistu visus zveerus briivee, un tad visiem cilveekiem izknaabtu acis un aizlidotu saulrietaa