man pasaule vienmeer ir bijusi gandriiz totaali vienaldziiga. un cilveekos es esmu mekleejusi tikai to, ko es juutu pati. kad es redzu, ka pasaule mani iznjemot braazhas uz priekshu, es apvainojos un izliekos, ka esmu aarpus pasaules, aarpus dziives, aarpus visa. nevienai lietai, notikumam, cilveekam nav noziimes, un jebkas ko es veel inerti turpinu dariit ir no vakardienas sagrabinaats paarpalikums. pasaule tev aizdedzina dveeseli un tad to sabradaa, tu vari kusli kuuljaaties ceriibaa izbeegt, kaut ko transcendeet, bet kameer tu dziivo tikmeer pasaule turpina nomiidiit tavu dveeseli kaa izsmeekji, pa jaunu aizdedzinaat, nomiidiit, aizdedzina, nomiida. tukshums tevii turpina augt, kaa robezhshkjirtne starp tevi un absoluuti visu paareejo, celjaa izniicinot visu kas shkjita svariigs. jo tukshums plashaaks, jo taalaak no visa tu nokljuusti, jo daargaaks un aizkustinoshaaks viss shis teaatris. pashlaik tev nav ne mazaakaas iluuzijas, ka cilveeku lietas jebkad speetu panaakt jebkaadu visvaajaako simbiozi ar tavu tukshumu, un tev ir vienalga, jo kaa renegaats tu klejo no viena uz otru un atpakalj, seedi uz seetas, staigaa pa mirdzosho zelta viduscelju, leec no perspektiivas uz perspektiivu un saki divus preteejus vaardus reizee un tici preteejaam patiesiibaam reizee. tev ir divas preteejas patiesiibas un taapeec neviena nav iista, nevienai nav veertiibas, pilniiga disintegraacija. pasaule tevii eksplodee un implodee bet tu paliec raams un laipns, jo taada ir tava svetaa daba